8. februārī LR3 “Klasika” tiešraidē no Ņujorkas Metropoles operas dzirdējām franču komponista Hektora Berlioza dramatisko leģendu “Fausta pazudināšana”, kurā Margarētas lomu dziedāja Elīna Garanča. Dažas dienas pirms koncertiestudējuma Elīnu Ņujorkā telefonintervijā iztaujāja Gunda Vaivode.

 “Fausta pazudināšana” ir klasificēta dažādi – gan kā opera-oratorija, gan kā vokāli instrumentāla simfonija. Pats Berliozs šo darbu ir arī sākotnēji nosaucis par opera concertante, vēlāk tikai par leģendu un tad par dramatisko leģendu. Jums ir koncertversija, kas ir tieši tāpat kā 1846. gadā, kad notika skaņdarba pirmatskaņojums. Kādi ir tie apsvērumi, izvēloties izpildījuma veidu? Vai tas izriet no mūzikas vai no konkrētiem, pragmatiskiem teātra nodomiem?

Konkrētajā gadījumā bija jau iecerēts to taisīt kā iestudējumu. Bija ieplānots ļoti krāšņs, iespaidīgs iestudējums ar projekcijām un  daudziem akrobātiskiem elementiem, ar cilvēkiem, kas karātos trosēs un rāptos pa sienām uz augšu. Bet tad viņi saprata, ka nav iespējams šo mašinēriju savienot kopā ar tām izrādēm, kas ir dienas laikā pirms un pēc šīs izrādes. Līdz ar to tika pieņemts lēmums veidot koncertversiju. Manuprāt, Margarētas lomai noteikti pilnīgi pietiek ar koncertizpildījumu, jo ir divas ārijas, viens duets un viens ansamblis, un patiesībā visu iestudējumu gatavot sešas nedēļas ir psiholoģiski grūti, jo visu laiku jāgaida.

Tiem, kas zina šo mūziku ir liela bauda, jo Berlioza mūzika ir bezgalīgi krāšņa. Viņa krāsu palete, krāsu salikums un harmoniju veidošana, ir elpu aizraujoši.

Kā tu raksturotu savu Margarētu - viņa ir sapņaina, nevainīga? Tomēr nav nekāda naivā Grietiņa.

Es domāju, ka viņa nav naiva Grietiņa. Tāpēc esmu no dažām partijām atteikusies, jo mana balss ir mainījusies līdz ar repertuāru, kuru es dziedu un mana balss vairs nav kā naivai meitenei. Tā ir sieviete, kas saprot, ko nozīmē dzīvot un upurēties, ko nozīmē nāve un dzīve pēc tam. Līdz ar to, mana balss tēlam automātiski iedod zināmu pieredzi un sievišķīgumu.

Koncertizpildījumos es mēģinu tiešām izdzīvot īstās emocijas, kas notiek pašā cilvēkā. Izprotu, kā ir būt pieviltai un izmantotai, ko nozīmē sapņot par kaut ko, kas nav vairāk pieejams, un ko nozīmē vienkārši ļauties kaut kam tālākam, kam mēs ar savu fizisko ķermeni nevaram pieskarties. Tādam garīgam lidojumam un ceļam, kas patiesībā visiem nemaz nav iespējams.

Daudzi cilvēki tā arī nesaprot, ko nozīmē atlaist un atdot, nepieķerties un vienkārši ļaut tam ceļam tevi aizvest projām. Jā, faktiski Margarēta ir tāda romantiska reāliste (smejas).

Bet tas ir tikai mans mēģinājums viņu definēt. Strādājot ar mūziku katrā iestudējumā, cenšos ar vārdiem šo tēlu uzburt, bet šādās situācijās pietrūkst tā tēla koncepcija un režisoriskā vēriena, kas palīdz vienā brīdī vai nu salauzt sevi, vai arī notvert tos mirkļus, kuros tu pats sev palīdzi šo raksturu iezīmēt.

Es vienmēr esmu uzsvērusi to, ka es esmu komandas cilvēks. Man ir ārkārtīgi svarīgi koncertos, un, jo īpaši izrādēs, strādāt ar cilvēkiem un izveidot tādu sadarbību, kur katrs ir atkarīgs no otra partnera, lai veidotu tālāk arī savu vizuālo tēlu.

Pieminēji Berlioza orķestri un krāsaino instrumentāciju. Bet vai šī instrumentācija reizēm nav tik blīva, ka tā ir papildu grūtība dziedātājiem? Vai tomēr vokālajos numuros viņš ir bijis diezgan tolerants pret solistu?

Pirmā ārija Margarētai ir ļoti monotona. Tā ir balāde, kurā ir vairāki pantiņi un ir grūti tā vienkārši to padarīt interesantu. Taču viss, kas notiek pēc tam, tiešām ir ārkārtīgi pieblīvēts un savā ziņā krāšņs, bet ļoti garšīgs, tāpēc, ka ļoti īsā tempā, mainās gan ritms, gan harmonija, gan arī tesitūras ziņā ir, ko pacīnīties. Lielākā grūtība ir pēc lielā, garā ansambļa, kas ir tehniski ārkārtīgi sarežģīts, seko lielais hits D’amour l’ardente flamme, kas ir lielā, slavenā ārija deviņu minūšu garumā. Šo deviņu minūšu garumā tu vienkārši emocionāli spied maksimumu no sevis ārā tāpēc, ka tā ir sadalīta četrās daļās, un katru reizi arvien lielāks orķestrējums un dramatisms pienāk klāt, un tev arī visos šajos četros segmentos ir jāparāda sava vokālā varēšana. Šeit emocijas jāuzkarsē līdz absolūtajam maksimumam. Bet, protams, ārija ir ārkārtīgi skaista un arī populāra, un ir nepieciešams laiks, lai to iedziedātu.  Muzikālā ziņā šī pēdējā, lielā ārija ir zināms “highlight”, Margarētas tēla  augstākais punkts.

Vairāk un plašāk lasiet šeit