20. gadsimta itāļu izcelsmes amerikāņu komponista Džanakarlo Menoti Ziemasvētku stāsts - viencēliena opera "Amāls un nakts viesi" - komponēta 1951. gadā un iecerēta kā TV opera. Uz Latviju šo Amerikā populāro skatuves darbu 80. gadu beigās atgādāja diriģents Andrejs Jansons, iestudējot to ar Latvijas Nacionālās operas māksliniekiem, bet Amāla lomai pieaicinot Mediņskolas kora puiku – Hariju Šturmu. Pirmās izrādes notiek, taču īsi pirms 1990. gada Ziemassvētkiem Harijs piedzīvo balss lūzumu, un uz nākamā gada operas iestudējumu Latvijas Nacionālā opera izsludina jaunu konkursu. Latvijas laikrakstos publicētais sludinājums skan šādi:

UZMANĪBU! KONKURSS!
Latvijas Nacionālā opera aicina uz noklausīšanos muzikāli apdāvinātus un drosmīgus latviešu izcelsmes zēnus no visas pasaules vecumā no 12 līdz 14 gadiem galvenajai lomai Dž.K. Menoti operā "Amāls un nakts viesi". Noklausīšanās notiks 23. septembri Latvijas Nacionālās operas telpās.

Laikraksta "Latvijas Jaunatne" kultūras raibumos 1991. gada novembrī parādās ziņa, ka diriģents Normunds Vaicis jau cītīgi strādājot ar mazajiem Amāliem, lai visi Ziemassvētkos saņemtu jauku dāvanu - Menoti operu "Amāls un nakts viesi", turklāt latviešu valodā. Decembra nogalē tiek atklāti arī mazo Amālu vārdi – tas ir Didzis Rutmanis no Jāzepa Mediņa mūzikas skolas un Andris Petkēvičs no Dārziņskolas, ar kuru galvenajā lomā 1991. gadā tapa operas ieraksts. Tajā piedalās arī Ārija Bronka, Ivars Krastiņš, Bruno Egle, Kārlis Miesnieks, LNO koris, orķestris un diriģents Normunds Vaicis.

Ilga Auguste aicināja uz sarunu Andri Petkēviču, kuru šodien pazīstam kā profesionāls baristu (kafijas dzērienu pagatavošanas speciālistu), un izvaicāja par konkursa atlasi, operas iestudējuma gaitu (kurā Andris pamanījās vēl kārtīgi izslimoties), par pieradināšanos pie kruķa (jo Amāls ir klibs puika), pirmo honorāru un par to, ko Andris Petkēvičs dara šodien.

Operas "Amāls un nakts viesi" saturs:

Debesīs spoži mirdz zvaigzne. Tā apspīd arī nabadzīgu būdiņu, kurā mitinās Amāls ar savu māti. Amāls kopš dzimšanas ir kropls un spēj staigāt tikai ar kruķiem, taču viņa fantāzijas rada pašas savu aizraujošo pasauli. Mātei ir apnicis klausīties zēna stāstus - viņu māc smagas ikdienas rūpes. Viņi ir tik nabagi, ka atlicis vairs tikai ubagot. Amālu tas nebaida - viņš domā, ka abi varētu būt labi ubagi. Viņš pūstu stabuli, bet māte dziedātu.

Pie būdiņas pienāk Trīs ķēniņi - Austrumu gudrie - Melhiors, Baltazars un Kaspars. Viņi seko zvaigznei, kas tiem rāda ceļu pie jaundzimušā bērna, kuram pie kājām noliecas mēness un zvaigznes, kura priekšā padevīgs kļūst gan ērglis, gan lauva. Ķēniņi nes bērnam dāvanas - lādes ar zeltu, mirrēm un vīraku. Ķēniņi lūdz naktsmājas, bet nabadzīgajā būdiņā nav pat garoziņas cienastam. Mātes mudināts, Amāls aizsteidzas pie aitu ganiem lūgt palīdzību.

Ierodas gani ar cienastu, un notiek mazas svinības. Pirms gulētiešanas Amāls ķēniņam Kasparam, kuram līdzi ir lāde ar dārgakmeņiem, kas dziedina dažādas kaites, vaicā, vai kāds no tiem nelīdz arī pret klibumu. Bet pakurlais Kaspars nesaklausa jautājumu, un zēns vīlies dodas gulēt. Tikmēr māte izšķiras nozagt nedaudz no ķēniņa zelts - Amālam tas vajadzīgs krietni vairāk nekā jaundzimušajam valdniekam. Taču pamostas pāžs un māti pieķer. Saceļas jezga. Māte raud un lūdzas piedošanu, bet ķēniņš Melhiors teic, ka viņa zeltu varot paturēt - tam, pie kura viņus ved spožā zvaigzne, zelts nav vajadzīgs. Viņa valstība būs celta uz mīlestības pamatiem. Tādu valdnieku māte ir gaidījusi visu mūžu. Arī viņa labprāt tam ko dāvātu. Amāls piedāvā dārgāko, kas tam ir - savu kruķi. Sniegdams to ķēniņiem, viņš sper soli, un notiek brīnums - Amāla klibums ir izdziedēts. Ķēniņi bijībā uzlūko zēnu, kuru skārusi Svētā Bērna zīme, apliecinot labestības un mīlestības spēku. Ķēniņi pošas ceļā - zvaigzne vadīs tos tālāk. Arī Amāls dodas tiem līdzi.