"Klasika" raida Riharda Vāgnera ilgus gadus lolotās operu tetraloģijas "Nībelunga gredzens" noslēdzošās operas "Dievu mijkrēslis" koncertatskaņojumu, kas 3. augustā Cēsu Mākslas festivāla ietvaros izskanēja koncertzālē "Cēsis".

Starptautiskā solistu ansambļa vidū – arī dāņu soprāns Trīne Mellere (Trine Møller), kura šajā koncertiestudējumā iejutusies Brinhildes lomā. Dziedātāja aktīvi piedalās Vāgnera operu iestudējumos kopš 2022. gada un par Brinhildes lomu operā "Valkīra" Dānijas Karaliskās operas iestudējumā apbalvota kā gada labākā dziedātāja.

Maruta Rubeze: Vai tiesa, ka Brinhildes lomu dziedat pirmo reizi?

Trīne Mellere: Jā, tā ir. Pirmoreiz to dziedu publikai un esmu to apguvusi, jo top iestudējums Bāzelē, Šveicē. Tur pirmizrāde notiks oktobra sākumā. Taču pirmoreiz dziedāt to klausītājiem ir īpaša sajūta. Šī gan nav mana pirmā Vāgnera operu loma: esmu dziedājusi Brinhilde visā Vāgnera tetraloģijā. 

Vai dziedāt Vāgneru bija jūsu sapnis?

Jā, bet nebiju domājusi, ka šis sapnis piepildīsies, jo

visas karjeras laikā esmu dziedājusi liriskā mecosoprāna lomas Mocarta, Rosīni operās. Bet tad sastapu lielisku vokālo pedagogu, kas manai balsij pavēra augšējo reģistru, un pēkšņi attapos, dziedot Vāgneru! 

Savukārt jaunībā esmu dziedājusi baroka mūziku. Tas nu ir kas pilnīgi atšķirīgs. 

Kad biju jauna un mācījos, mums Dānijā bija vairāki labi Vāgnera dziedoņi, kas braukāja pa pasauli. Es viņus vēroju un domāju: ak, Dievs, kaut es reiz tā varētu dziedāt! Dziļi sirdī sapratu, ka tas nekad nebūs iespējams. Mīlestība pret Vāgnera mūziku manī dzima jau agrīnā vecumā.

Kāda šeit, Cēsīs, jums ir savstarpējā saskaņa ar citiem dziedātājiem?

Brīnišķīgi kolēģi, savas jomas profesionāļi. Daudzi šīs lomas ir dziedājuši jau iepriekš un šajā mūzikā jūtas viegli un ērti. Man pašai gan mazliet ciešāk jāturas pie partitūras, lai būtu droša, ka nenokavēšu kādu iestāšanos. (smejas) Bet kolēģi mani ļoti iedvesmo!

Domāju, ka visa šīs operas filozofija plūst caur jūsu sirdi.

Jā, ceru, ka tā ir... Prieks, ka to var just!

Pret šo mūziku jūtu dziļu mīlestību. Man šis darbs ir vesela pasaule.

Protams, koncertuzvedumā ir citas sajūtas nekā krāšņā iestudējumā, bet es priecājos, ka varu vienkārši stāvēt un simtprocentīgi koncentrēties uz mūziku, uz visām tām mazajām, brīnišķīgajām detaļām, ko Vāgners tajā ir ietvēris.

Nedrīkst arī aizmirst, ka visu laiku jādzied tehniski pareizi, jo šī ir ļoti apjomīga partija, un, ja pārpūlēsies jau otrā cēliena vidū, tad līdz beigām nemaz netiksi. Tāpēc cenšos saglabāt vēsu prātu.

Sekoju līdzi tehnikai mazliet vairāk, nekā tas parasti ir izrādēs. Šis ir īsts maratons - viena no apjomīgākajām un skaļākajām soprāna partijām, tāpēc spēks ir jāizmanto gudri. Protams, man jāiejūtas tēlā, bet nedrīkst aizmirst par savu balsi, kaut ir viegli to piemirst visā šajā darbībā, it īpaši otrajā cēlienā, kas teju vai provocē patiešām sākt kliegt. Vokālajam aspektam tas nepalīdz.

Bet orķestris šeit ir brīnišķīgs, un Tarmo [Peltokoski] ir lielisks. Viņš visu dara nevainojami! Tik ļoti iejuties visā šajā Vāgnera tetraloģijā, pat pie brokastu galda ar mums runā par visādām Vāgnera mūzikas detaļām. (smejas)

Man šeit ir lieliska pieredze, jo jūtu arī, cik labi diriģents pārvalda orķestri. Mēs visi tiekam ieskauti šajā mūzikā. 

Ir liels prieks jūs dzirdēt šajā lomā! Ko varam jums novēlēt turpmākajam?

Esmu nodziedājusi lielās lomas, nesen arī Elektru, esmu dziedājusi Turandotu. Vēlos vienīgi tā turpināt. Gribu dziedāt augstā līmenī, strādāt ar labiem kolēģiem gluži kā šeit, jo tad visas iespējas atklājas, dažāda līmeņi paveras un ir ļoti interesanti. Mana vēlēšanās ir turpināt. Gribētu dziedāt Baireitā. Esmu iemācījusies, ka vēlēšanās ir jāizsaka skaļi.