2. aprīļa vakarā ciklā "Sestdienas vakars Operā" klausāmies Georga Filipa Tēlemaņa operu "Orfejs", kuras ieraksts tapis pagājušajā gadā Antverpenē. 

Šajā uzvedumā Kefisas lomā ir latviešu dziedātāja, kura šobrīd mīt Šveicē - soprāns Gunta Smirnova. Telefonsarunā Gunta stāsta par savu satikšanos ar pasaulslaveno baroka meistaru Renē Jakobsu, par operas iestudēšanas procesu, kā arī par to, kā savulaik nokļuvusi Eiropas baroka mūziķu saimē.

Anna Veismane: Jautāšu jums par šo unikālo iespēju - strādāt brīnišķīgā baroka mūziķu kompānijā, strādāt kopā ar uzveduma māksliniecisko vadītāju un ļoti labi zināmo kontrtenoru Renē Jakobsu. Kādi ceļi jūs saveda kopā?

Bija viens brīnišķīgs gadījums: kopā ar Cīrihes profesionālo kori "Singakademie" piedalījos Haidna oratorijas "Stabat Mater" diska ierakstā, un tajā ir neliela pasāža, kur vajadzēja ļoti virtuozu koloratūru. Maestro lūdza, vai kāda meitene no kora to nevarētu uzņemties. Tā mazā lomiņa tika man - burtiski desmit sekunžu maziņš solo, un acīmredzot

maestro novērtēja, ka man izdevās veiksmīgi tikt galā ar šo mazo uzdevumu un pēc kāda laika saņēmu zvanu un piedāvājumu nelielai lomai operā "Orfejs", par ko es, protams, biju milzīgi priecīga. Tāds brīnumains zvans, brīnumaina diena.

Kāds bija iestudēšanas process? Cik ilgu laiku strādājāt pie uzveduma veidošanas, jo nav noslēpums, ka pēc tam šo operu izrādījāt ne tikai Antverpenē, bet arī citviet Eiropā. 

Jā, kopumā mums bija pieci koncerti. Tas bija tāds pusscēnisks koncertuzvedums ar režijas elementiem, un darba process bija divas nedēļas - tikāmies Antverpenē, dzīvojām uz vietas, nācām uz mēģinājumiem. Un tas laikam ir raksturīgi Jakobsam, ka viņam visus vajag uz vietas: maestro strādā un rada uz vietas.

Ja citi diriģenti sastāda konkrētu mēģinājumu sarakstu, sak, tava ārija būs tad un tad, tāpēc nāc tajā un tajā laikā, Jakobsam tāda nav - viņam visi mūziķi ir uz vietas, jo viņš rada uz vietas. Un tas ir ļoti, ļoti interesanti!

Jābūt ļoti fleksiblam, lai viņa jaunās idejas varētu uzreiz īstenot un dzīvē realizēt. Mums bija brīnišķīgs režisors, kurš pats sevi sauca nevis par režisoru, bet par režijas asistentu, jo patiesībā režija bija paša Maestro rokās.

Vai visi pārējie mākslinieki arī ļoti godprātīgi uzreiz piekrita šīm idejām un bija gatavi atsaukties?

Principā - ja mākslinieks tiek uzaicināts uz sadarbību ar Renē Jakobsu, tad viņš jau zina, ka ir jābūt uz to gatavam. Bet nu - protams, tiek dots arī laiks un iespēja piedāvāt arī savas idejas. Interesanti, ka Maestro savā skaistajā kaligrāfiskajā rokrakstā pats veic ļoti daudz atzīmju notīs; arī es saņēmu nošu materiālu, kurā izrakstīti viņa piedāvātie ornamenti. Arī pavadošajai grupai ir visādi ieteikumi, kā jāspēlē kurš instruments. Bet viņš arī saka - lūdzu, piedāvājiet savus ornamentus, ja jums ir idejas, kas labi papildina jūsu āriju. Tā ka jābūt gatavam uz tādu fleksibilitāti.

Un pēc tam jūs ar šo uzvedumu ceļojāt...

Jā, pirmā izrāde bija tieši Antverpenē. Pēc tam dziedājām Amsterdamas "Concertgebouw" brīnišķīgajā zālē. Tā tiešām bija īsta dāvana! Un publika kolosāli mūs uzņēma, bija brīnišķīgi aplausi un atsaucība. Nākamā bija Ķelnes filharmonija, tur bija atkal pilnīgi savādāka noskaņa, bet arī ļoti jauks koncerts. Ceturtais koncerts bija nelielā pilsēta uz robežas starp Beļģiju un Franciju, un pēdējais koncerts - brīnišķīgais noslēdzošais vakars - Barselonas Liceja teātrī. Tā bija maestro dzimšanas diena, tas bija 30. oktobris, un tad arī visa zāle viņam dziedāja apsveikuma dziesmu, direkcija pasniedza viņam milzīgus balonus, viņa 75 gadu jubileju atzīmējot. Man bija šāda brīnišķīga iespēja - būt klāt šādā vēsturiskā brīdī! Saviļņojoši līdz asarām. 

Kā nonācāt Šveicē un tikāt līdz baroka mūziķu saimei Eiropas vidienē?

Tas stāsts no vienas puses ir pavisam vienkāršs, bet no otras - pavisam īpašs.

Latvijā ilgus gadus dziedāju korī "Balsis", arī solopartijas korī "Ave Sol" un pa vasarām arī ar Latvijas Radio kori uz Franciju braucām. Dziedāšana bija ļoti, ļoti tuvu sirdij.

Un vienā laimīgā reizē mēs ar kori "Balsis" bijām jauniešu koru festivālā Bāzelē. Toreiz gadījās dzirdēt arī koncertu, kuru sniedza studenti, kuri studē seno mūziku. Mani ļoti uzrunāja šis koncerts un dziedāšanas maniere - tās bija 90. gadu beigas, kad Latvijā vēl nebija tik attīstīta senās mūzikas kustība, un

tas mani tik ļoti uzrunāja, ka sapratu - viss, šādi es varu un gribu dziedāt. Pateicoties korim "Balsis", nākamajā gadā mēs vēlreiz braucam uz Bāzeli, un tad arī pie reizes nokārtoju savu iestāšanās eksāmenu un tiku uzņemta augstskolā, kas pilnībā izmainīja visu manu dzīvi.

Biju ļoti laimīga atrast šo ceļu, kas ir man piemērots un kas mani uzrunā. Tas tiešām sākās ļoti jauki un šobrīd attīstās tālāk, Šveicē ir arī ļoti daudz iespēju. 

Vai var teikt, ka arī piedalīšanās Georga Filipa Tēlemaņa operā "Orfejs" ar brīnišķīgo B-Rock orķestri un kori arī varētu būt kā impulss kādām nākotnes sadarbībām?

Es tā ļoti ceru, jāgaida. Pagaidām nekādu konkrētu plānu nav. Tas ir ļoti atkarīgs no lomām, kādas ir piedāvājumā. Maestro pats ilgus gadus bijis vokālists, viņam ir ļoti skaidrs priekšstats par balsīm kā par instrumentu. Tāpēc arī viņš piedāvāja man šo lomu, jo viņš redzēja, ka tieši šāda tipa balss instruments ir piemērots šai lomai. Tāpēc vienmēr jāskatās, kādi projekti nāk tālāk un kādas balsis viņš vēlas kādam skaņdarbam piemeklēt.

Šobrīd gan man ir maziņš bērniņš, kuram vēl nav divi mēneši - visa turneja man bija gaidību sestajā mēnesī... Jā, tas bija tāds piedzīvojums arī šādā ziņā... Tā kā tagad man ir pauze un tad redzēsim tālāk, kā viss attīstīsies.