Klasika" raida Riharda Vāgnera ilgus gadus lolotās operu tetraloģijas "Nībelunga gredzens" noslēdzošās operas "Dievu mijkrēslis" koncertatskaņojumu, kas 3. augustā Cēsu Mākslas festivāla ietvaros izskanēja koncertzālē "Cēsis".

Starptautiskā solistu ansambļa vidū – arī latviešu basbaritons Armands Siliņš-Bergmanis, kurš šajā koncertiestudējumā iedzīvinājis Nībelunga Alberiha lomu. 

Maruta Rubeze: Cēsīs atkal ir Vāgnera svētki, un tajos atkal piedalās Armands Siliņš-Bergmanis. Ar kādām sajūtām šeit atgriežaties un dzīvojat? Izdzirdot vārdu "Vāgners", droši vien iekšēji sadzirdat viņa notis un tām jau mēģina piemēroties balss?

Armands Siliņš-Bergmanis: Šajā gadījumā noteikti jūtos tā, ka viss tikai turpinās – ņemot vērā to, ka nu jau gandrīz pirms divdesmit gadiem sākām ar "Reinas zeltu", bijis arī "Klīstošais holandietis".

Vāgners man vienmēr bijis mīļš, un, ja vien ir iespēja piedalīties vērienīgos iestudējumos vai – kā šajā gadījumā – koncertiestudējumā, tas vienmēr ir tikai prieks.

Gandrīz tā kā žēl, ka savā ziņā šī izrāde ir tā, kur daudz kas atrisinās un pienāk beigas...  Bet runājot par jūsu balsi un Vāgneru...

Es pat runātu vairāk par pašu tēlu. Ar Tarmo Peltokoski mēģinājumos runājām, ka Alberiham pat vairāk raksturīga nevis dziedāšana, bet gan spēlēšana. Ļoti lielā mērā tā ir raksturloma. Protams, dziedāt jāmāk vienmēr! (smejas) Bet šeit ļoti daudz ir jāspēlē.

Bet kā šī spēlēšana iet kopā ar to, ka šis ir koncertuzvedums? Kāda loma ir jūsu tērpam, skatuvei un vizuālajām niansēm, kas bagātina šo iestudējumu? 

Savos uznācienos sastopos ar diezgan tumšu skatuvi. Tas ir mans mājoklītis! (smejas) Kad Vāgners tiek pasniegts šādā veidā, galvenā ir dziedāšana, lai gan visi tēli savā starpā tik un tā ļoti labi saspēlējas, pat pārāk daudz nekustoties un neplātoties.

Bet šis ir tas gadījums, kad tēls tev jāpasniedz simtprocentīgi tikai ar balsi – neatkarīgi no tā, kas ir uz skatuves.

Kāds ir jūsu tēla raksturs?

Ienīst visu un visus! (smejas) Tas noteikti ir galvenais raksturojums manam tēlam. Šis tēls būvēts kā pretstats visiem, lai būtu dramaturģiski lielāks kontrasts. Šajā operā viņam ir ļoti maz iznācienu, tās burtiski ir desmit lapaspuses: sak', iznāca un aizgāja. Bet tajā pašā laikā šajos brīžos Alberihs ir ļoti, ļoti, ļoti spilgts.