29. martā 60. jubileju svin diriģents, Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas asociētais profesors Andris Veismanis.

Suminot jubilāru, "Klasika" aicina noklausīties Georga Frīdriha Hendeļa operas "Alčīna" leģendāro iestudējumu Latvijas Nacionālajā operā, kas tapa tālajā 1998. gadā.

Režisores Kristīnas Vuss veidotajā iestudējumā piedalās soprāns Sonora Vaice (Alčīna), mecosoprāns Antra Bigača (Bradamante), kontrtenors Sergejs Jēgers (Rudžēro), soprāns Evija Martinsone (Morgana), soprāns Eleonora Orlova (Oberto), tenors Viesturs Jansons (Oronte), baritons Juris Ādamsons (Meliso), Latvijas Nacionālās operas orķestris un koris, bet pie diriģenta pults – Andris Veismanis.

Pirmais baroka operas iestudējums Latvijas Nacionālajā operā toreiz izvērtās par īstu triumfu, kas joprojām valdzina skatītājus un klausītājus ar neparastu, brīnumu pilnu pasauli. Aiz trejdeviņām jūrām ir daiļās burves Alčīnas valstība, kur valda skaistuma un baudas vara, kas negaidīti beidzas, uzticīgas mīlas sagrauta. Alčīnai ir lemtas cilvēcīgas jūtas – dusmas, greizsirdība, atriebība, izmisums, sāpes un nenovēršams zaudējums. Gluži kā pasakā, kas atgādina dzīvi.

 

Saturs

I CĒLIENS

Valdzinošajai burvei Alčīnai tīk pievilināt laimes meklētājus un savā apburtajā salā pārvērst tos mēmās, pusdzīvās būtnēs. Viņas pēdējais gūsteknis ir bruņinieks Rudžēro, kurš vēl nav noburts.

Rudžēro līgava Bradamante un viņas aizbildnis Meliso ierodas salā. Bradamante pārģērbjas sava brāļa Rikardo bruņutērpā. Atbraucējus sagaida Alčīnas māsa Morgana, kurai jaunais "Rikardo" iepatīkas jau no pirmā acu uzmetiena.

Morgana aizved abus viesus uz Alčīnas pili. Tur sākusies balle - karnevāls, kurā piedalīties ļauts arī dažiem izredzētajiem mēmajiem. Abi ceļinieki sastop Alčīnu un ierauga Rudžero, pār kuru burves vara  ir neierobežota – viņš dzīvo kā zelta krātiņā un neatceras savu līgavu Bradamanti.

Tepat ir arī zēns Oberto, kurš meklē savu tēvu Astolfo. Pēc balles ierodas Alčīnas ģenerālis Oronte, kuram Morganas interese par viesi „Rikardo" nepavisam nepatīk. Viņš izaicina "Rikardo" uz divkauju, tomēr Bradamante prot izkļūt no nepatīkamās situācijas. Rudžēro pēc balles meklē Alčīnu. Nevarēdams valdnieci atrast un Orontes uzkūdīts, Rudžēro ir greizsirdīgs uz "Rikardo".

Alčīna cenšas izkliedēt Rudžero šaubas.

 

II CĒLIENS

Rudžēro maldās pa Alčīnas burvju dārziem. Meliso, izskatā līdzīgs Rudžēro audzinātājam Atlantem, satiek Alčīnas upuri un ļauj viņam apjaust Alčīnas salas dīvainības. Bradamante, kura steidzas pretī Rudžēro, arī viņam liekas kā viens no Alčīnas salas māņu tēliem, kurus bruņinieks pirmo reizi skata apzināti. Bradamante to ļoti pārdzīvo. Tomē, pakalusot Meliso norādījumiem, Rudžŗo no Alčīnas izlūdzas atļauju doties medībās.

Parādās Oberto un atkal taujā Alčīnai, kas noticis ar viņa tēvu. Alčīna sola viņiem drīzu tikšanos. Ierodas Oronte ar ziņu, ka Rudžēro aizbēdzis. Alčīnai sāp Rudžēro nodevība – pirmo reizi dzīvē kāds viņu pametis, pirmo reizi viņa raud.

Bradamante un Rudžēro nolemj kopīgi cīnīties pret Alčīnu. Stāstot par Bradamantes un Rudžēro bēgšanas plānu, Oronte mēģina Morganai atvērt acis. Rudžēro domās atvadās no salas, kuras valdzinājumu viņš nespēj aizmirst.

Savā apakšzemes miteklī Alčīna sauc savus padotos, lai tie neļautu Rudžēro aizbēgt no viņas. Un pirmo reizi viņi nepakļaujas Alčīnai. Arvien dziļākas sāpes skan reiz tik varenās burves balsī. Miegā Alčīna redz labus un sliktus sapņus - viņas spēki atjaunojas.

 

III CĒLIENS

Alčīna uzkrājusi spēkus. Oronte tēlo vienaldzību pret Morganu, mēģina panākt kaprīzās mīļotās atzīšanos. Morgana atkal prot savaldzināt Oronti. Alčīna negaidīti sastop Rudžēro un, pārliecinājusies, ka Rudžēro un Bradamantes mīlestība ir nesalaužama, zvēr atriebties; piedošanu Rudžēro var izlūgties, vienīgi atgriežoties pie Alčīnas. Meliso liek Rudžēro doties cīņā. Bradamante gaida savu līgavaini atgriežamies.

Oronte pavēsta Alčīnai, ka viņa karotājiem zudis spēks. Ar skumju novēršamības sajūtu Burve apjauš savas valstības un varas norietu.

Parādās Oberto. Alčīna pavēl viņam nogalināt kādu mēmo un sniedz Oberto savu zobenu. Zēns pazīst savu tēvu un vērās pret pašu Alčīnu.

Alčīna lūdz žēlastību Bradamantei un Rudžēro, bet Rudžēro dāvā brīvību tikai viņas ģenerālim Orontem. Alčīna un Morgana pēdējoreiz mēģina izlūgties apžēlošanu, bet Bradamante un Rudžēro ir nepielūdzami. Rudžēro norauj Alčīnai varas plīvuru, apburtie mēmie (viņu vidū arī Oberto tēvs Astolfo) atgūst valodu un īsto seju. Nu katrs atkal var doties meklēt savu vietu dzīvē.