„Lietuvieši“ ir reti atskaņota itāļu komponista Amilkāres Ponkjelli opera, kuras pirmizrādes 150. gadskārta tiks svinēta pēc 3 gadiem. Taču tieši šo skatuves darbu tā koncertatskaņojumā mūsu kaimiņi lietuvieši bija lepni izraudzījušies Lietuvas Nacionālās Filharmonijas 80. jubilejas sezonas svinību „startam“ aizvadītajā rudenī. Tāpēc „Lietuviešus“ ar vienu mazu izņēmumu arī atveido un atskaņo paši lietuvieši: opersolisti, Kauņas Valsts koris un Lietuvas Nacionālais simfoniskais orķestris Modesta Pitrena vadībā.  Un izņēmums būs galvenās  - Valtera lomas tēlotājs - itāļu tenors Mikaels Spadačini.

Ar ko tad tieši lietuvieši no baltu tautām izpelnījās tādu Amilkāres Ponkjelli uzmanību, lai padarītu viņus par savas sestās operas varoņiem, ņemot vērā, ka pats Ponkjelli Lietuvā, kas tolaik atradās Krievijas impērijas sastāvā, ne reizi neesot bijis un diezin vai savā mūžā  sastapis kaut vienu lietuvieti. 

Taču ar „Lietuviešiem“ Ponkjelli iepazinās pazīstamā itāļu izdevēja Tito Rikordi namā. Pēdējam bija iepatikusies poļu dzejnieka un rakstnieka Ādama Mickēviča romantiskā poēma „Konrāds Vallenrods,“  kas stāstīja par lietuviešu zēnu Alfu, kas izaudzis svešumā, jo to reiz nolaupījuši Teitoņu ordeņa bruņinieki, dodot viņam citu vārdu – Valters. Kādā no krustnešu cīņām ar lietuviešiem, Valters pāriet savu tautiešu pusē, atgriežas dzimtenē un iemīlas daiļajā Aldonā. Ar laiku Valters pārliecinās, ka skaitliski mazās lietuviešu tautas cīņa ar varenā Vācu ordeņa  pārspēku ir bezjēdzīga, un uzsāk bīstamu spēli. Kā Konrāds Vallenrods viņš pievienojas Vācu ordeņa krustnešiem, kļūst par viņu Maģistru un panāk krustnešu sakāvi. Par to ordenis viņam piespriež nāves sodu, bet Konrāds jeb Valters tā vietā izvēlas beigt dzīvi, iedzerot indi. Bet kāpēc izdevējam Rikordi vispār radās tik liela interese par šo Ādama Mickeviča poēmu?  Tālab, ka šīs poēmas patriotiskās idejas un apvienošanās jautājumi  bija ļoti svarīgi  XIX gs. otrās puses Itālijai. Rikordi bija pārliecināts, ka operā paustās patriotiskās noskaņas itāļu publiku aizraus un darbam noteikti būs panākumi.

Ar libreta sacerēšanas lūgumu  ietekmīgais Rikordi vēršas pie Verdi „Aīdas“ libretista Antonio Gislancioni, bet mūziku komponēt aicina Amilkāri Ponkjelli. 

Pirmizrāde operai, kuras darbība notiek šķietami tālajā un eksotiskajā Lietuvā, kur par tās brīvību, pašaizliedzīgi upurējoties, mīlot un spītējot nodevībai, cīnās Lietuvas dēli, notika Milānas operteātrī La Scala 1874. gada augustā, dažus mēnešus pēc tam, kad Ponkjelli bija nosvinējis savu 40. dzimšanas dienu, bet vēl nebija sakomponējis savu slavenāko operu „Džokonda."

Tās laiks pienāks 2 gadus pēc „Lietuviešiem.“ Un ar šīm abām operām 1884. gadā Ponkjelli tiek ielūgts uz Krievijas impērijas toreizējo galvaspilsētu Sanktpēterburgu, kur opera „Lietuvieši“  tikusi izrādīta ar nosaukumu „Aldona" kā sauc Ādama Mickeviča poēmas galveno un vienīgo daiļā dzimuma varoni. Kaut arī pēc pirmizrādes interese par „Lietuviešiem“ ir liela, tā tomēr nekļūst par opertetāru repertuāra pieprasītu skatuves darbu. Patiesībā pēc 1903. gada tā nogrimst aizmirstībā uz veseliem 75 gadiem! Tās skatuviskā „atgriešanās“ notiek tikai 1979.gadā, bet 2 gadus vēlāk, pateicoties lietuviešu emigrantu iniciatīvai,   „Lietuvieši“ tiek iestudēti arī Čikāgā. Jauns operas „Lietuvieši“ iestudējums seko 1991.gadā, kļūstot par atbrīvošanās cīņu simbolu, bet 2009.gadā šīs operas uzvedums notiek Vītauta Dižā uzceltajā 15. gs.Traķu pilī par godu tūkstošgadei, kopš Lietuvas vārda pieminēšanas rakstu avotos.

Mūzikas vēsturnieki šo operu uzskata par koru operu, jo kora skatu tajā ir daudz; - kori šeit personificē krustnešus.

Amilkāres Ponkjelli operas "Lietuvieši" koncertatskaņojumā Lietuvas Nacionālajā filharmonijā piedalās solisti Modests Sedlevičs, Jūrate Švedeite-Vallere, Mikaels Spadačini, Arūns Malikens un Tads Giriniks, Kauņas Valsts koris, Lietuvas Nacionālais Simfoniskais orķestris un diriģents Modests Pitrens.

Amilkāra Ponkjelli operai „Lietuvieši“ ir prologs un 3 cēlieni, tās darbība risinās 14.gadsimtā Lietuvā un Marienburgā Vācijā. 

Prologs. Vecais bards Albins pie pils sienas žēlojas par lietuviešu skumjo likteni - viņa dzimteni iznīcina krustneši. Lietuviešu princese Aldona raizējas  par  sava brāļa Arnolda un vīra Valtera likteni un lūdz visus lūgt par viņiem. Arnolds un Valters tomēr ir atgriezušies un paziņo par kaunpilno renegāta Vitolda nodevību, kas noveda pie lietuviešu sakāves. Valters stāsta sievai par savu plānu , lai ar viltu uzvarētu krustnešus. Dodoties pie krustnešiem, lai īstenotu savu plānu un atriebtos par lietuviešu sakāvi, Valters Aldonai zvēr mūžīgu mīlestību.

1. cēliens
Ir pagājuši 10 gadi. Krustneši  Marienburgas katedrāles laukumā apsveic jaunievēlēto ordeņa Maģistru Konrādu Valenrodu, kas patiesībā ir Valters. Vitolds ir nikns, jo par Maģistru cerēja kļūt viņš!
Laukumā tiek ievesti desmit ķēdēs iekalti cilvēki. Tie ir sagūstītie lietuvieši, kuri svētku laikā tiks ziedoti par godu Konradam. Viens no viņiem ir Aldonas brālis Arnolds. Bet  Konrāds šos ļaudis negaidīti atbrīvo. Arnolds krustnešu Maģistrā atpazīst Valteru. Arnolds aizbēg, un dodas pie savai māsas Aldonas, kura cerībā sameklēt Valteru, ir ieradusies Marienburgā.
 
Aldona, kopā ar Albinu un Arnoldu dodas uz pili.


2.cēliens
Marienburgas pils lielajā zālē, kur notiek svinības par godu jaunievēlētajam Maģistram  Konradam Valenrodam, visi tiek aicināti dejot un dziedāt. Par bardiem pārģērbtie Arnolds un Aldona dzied par Lietuvas bēdīgo likteni, paredzot tās nenovēršamo atbrīvošanos. Teitoņu bruņinieki dusmīgi iebilst, rauj ārā no makstīm zobenus, un Konrāds draudīgi sper soli pretī  Arnoldam,  bet Aldona mēģina viņus nošķirt. Albins pārliecina viņus neatklāt savu patieso identitāti. Konrāds pavēl bruņiniekiem zobenus likt atpakaļ makstīs un atcelt sodu Arnoldam un Aldonai, lai svētki varētu turpināties. Tomēr Vitolds dziedātājā ir atpazinis  Aldonu.

3. cēliens
Aldona iznāk pie klostera drupām, kur netālu notiek cīņa starp lietuviešiem un teitoņu bruņiniekiem, kurā bruņinieki zaudē. Valtera plāns ir piepildījies. Viņi ar Aldonu satiekas un sapņo par mīlestību un laimīgu nākotni, taču kāds krustnešiem ir nodevis Valteru par to, ka tieši viņš vainojams Teitoņu ordeņa sakāvē.  Albins atklāj Valteram, ka slepenā ordeņa tiesa Valteru ir notiesājusi uz nāvi. Taču Valters kaunpilnas sodīšanas vietā ir lēmis atņemt sev dzīvību pat un iedzer indi. Viņš priecājas par lietuviešu uzvaru, un lūdzot Albinam nodot savai mīļotajai viņa pēdējos atvadvārdus. Šajā brīdī ierodas Aldona un Valters mirst viņas rokās. Parādās dievišķie Lietuvas gari lai ar vārdiem: „Tas, kurš mirst par savu dzimteni, iegūs mūžīgu slavu,” sagaidītu nesavtīgā cīnītāja dvēseli.