1923. gada 23. maijā Latvijas Nacionālajā operā pirmo reizi izskanēja Jāņa Mediņa opera “Dievi un cilvēki”. Tā ierindojama ceturtajā vietā starp latviešu oriģināloperām un tapa laikā, kad nupat bija pabeigti Mediņa slavenās “Uguns un nakts” otrās daļas uzmetumi. Operas libreta pamatā ir Leona Paegles luga, kas datējama ar 1913. gadu Vecmīlgrāvī, kur dzejnieks strādāja par skolotāju. Paegle bija rūpīgi izpētījis Senās Ēģiptes vēsturi un rituālus, taču tos izmantoja tikai kā fonu, lai runātu par sava laika svarīgākajiem jautājumiem – tautas apspiešanu, varas patvaļu un personīgo upuri labākas nākotnes vārdā. (V. Briede-Bulavinova, 1970)

Opera izceļas ar spilgti romantisku noskaņu un Paeglem raksturīgo dzejas valodu. Tajā iemūžināts arī laikmeta revolucionārais gars: priesteriene Berenika un faraona mazdēls Hors atsakās no personīgās laimes tautas labā, kļūstot par simboliem cerībai un pašupurim.

Pirmizrāde. Zvaigznes.

Pirmo uzvedumu diriģēja Teodors Reiters, bet režisors bija Ēriks Lauberts. Faraonu Ramzesu II ar, kā Ernests Brusubārdis teic, “ķēnišķīgu spēku” atveidoja Jānis Niedra, bet princi Horu – Rūdolfs Bērziņš. Berenikas lomu izdzīvoja Olga Pļavniece, virspriesteri – Eduards Miķelsons, bet tautas skolotāju Jetro – Ādolfs Kaktiņš. Citas nozīmīgas lomas izpildīja Elza Žubīte, Jūlijs Šulcs un Ričards Pelle, savukārt vizuālo tēlu veidoja Otto Skulmes scenogrāfija, izceļoties ar faraona pils un Kārnākas svētnīcas ainām. (Brusubārdis, 1923)

Sižets. Starp dieviem un cilvēkiem

Darbība risinās ap 1250. gadu p.m.ē. Senajā Ēģiptē Ramzesa II valdīšanas laikā.

Berenika, Kārnākas svētnīcas priesteriene, slepus mīl princi Horu, Ramzesa mazdēlu. Taču viņu mīlestība ir aizliegta, un, kad ubags Jetro pravieto, ka tauta var tikt glābta tikai tad, ja Hors atteiksies no Berenikas, viņa pati atsakās no mīlestības.

Tauta lūdz Horu kļūt par valdnieku, lai izbeigtu tās ciešanas. Priesteri, baidoties zaudēt varu, vienojas sazvērestībā pret Horu. Tikmēr Ramzesa veselība pasliktinas, un viņš pieprasa dzīvību vai nāvi nesošas zāles. Priesteri mēģina noindēt Horu, taču Berenika izdzer viņam domāto indi un mirst viņa rokās.

Izmisušais Hors tomēr tiek pie saviem ļaudīm, bet pirms spēj stāties tronī, viņu nogalina priesteru sazāļots zirneklis. Princis paspēj parakstīt solījumus tautai, taču ir jau par vēlu. Tauta zaudē savu cerību, bet Ramzess – izdzīvojis – dodas medībās, it kā nekas nebūtu noticis. (Brusubārdis, 1920)

“Dievi un cilvēki” piedzīvoja vien septiņas izrādes un pēc tam no skatuvēm izgaisa. (N/A, 1968). Šodien mēs to atskaņojam kā vēsturisku retumu, radiomontāžas formātā, kur 1970. gada ierakstā piedalās Latvijas Radio koris, teicēja Lauma Amatniece, Latvijas Nacionālās operas solisti un orķestris, diriģents Rihards Glāzups.

Avoti:

Briede-Bulavinova, V. (1970, 4. novembris). Atdzimst jaunā skanējumā. Rīgas Balss, 259.

Brusubārdis, E. (1920, 1. jūlijs). Jāņa Mediņa opera “Dievi un cilvēki”. Izglītības Ministrijas Mēnešraksts, 7.

Burusubārdis, E. (1923, 1. februāris). Latvju oriģināloperas. Ritums, 2.

Nezināms autors. (1968, 2. februāris). Leons Paegle un Jānis Mediņš “DIEVI UN CILVĒKI” NO LATVIEŠU OPERAS VĒSTURES. Rīgas Viļņi, 49.