"Tas ir dīvaini, bet laikam esmu piedzimusi ar filmām galvā. Bet nevienu no tām iekšējām filmām, ko saceru, man nekad nav bijusi doma sākt pierakstīt – man pietiek, ka pati tajā izdzīvojos. Bija arī slinkums kaut ko pierakstīt. Bet šobrīd man vienkārši nav, kur to savu radošo enerģiju likt, un rakstīšana ir vienīgais pieejamais veids, jo manai profesijai vajag komandu un aizmuguri, un tās man nav, tā ka rakstīšana bija vienīgā iespēja kaut kur to enerģiju likt," smej televīzijas režisore Virdžīnija Lejiņa, kuras radītie "Likteņa līdumnieki" tiek uzskatīti par visu laiku skatītāko daudzsēriju videofilmu Latvijā. 

Pirms dažiem gadiem kopā ar dzīvesbiedru Jāni Lejiņu Virdžīnija sarakstīja romānu "Straupes pilskungi". Tā bija daudzu seriālu un dokumentālo filmu autores debija rakstniecībā. Jaunajā romānā "Reizēm. Vienmēr. Nekad." Virdžīnija Lejiņa prasmīgi un asredzīgi, ar krietnu devu ironijas parāda dzīvi mūsdienu Latvijas laukos un arī to, kā nepazaudēt sevi. Šobrīd viņas romāns "Reizēm. Vienmēr. Nekad." ir grāmatnīcās pirktāko grāmatu skaitā.

Liega Piešiņa: Kā īsti tu no režisores pārtapi par grāmatu autori?

Virdžīnija Lejiņa: Man vienkārši nav, kur likt to radošo enerģiju, un rakstīšana ir vienīgais pieejamais veids, jo manai profesijai vajag komandu un aizmuguri, un tās man nav. Tā kā tas bija vienīgā iespēja kaut kur likt to enerģiju.

Cik tas ir atšķirīgi no tā, ko savulaik esi darījusi televīzijā? 

Zināmā mērā, protams, ir atšķirīgi. Tas ir dīvaini, bet laikam esmu piedzimusi ar filmām galvā. Bet nevienu  no tām iekšējām filmām, ko saceru, man nekad nav bijusi doma sākt pierakstīt – man pietiek, ka pati tajā izdzīvojos. Bija arī slinkums kaut ko pierakstīt.

Un kā tu pārvarēji slinkumu?

Laikam bija pienācis kaut kāds brīdis, kad vīrs Jānis teica – paklausies, sēdies un raksti, citādi vairs nevar izturēt! (Smejas.) Līdz tam man kaut kā bija pilnīga neticība. Vienmēr teicu – nu, kādas muļķības! Domāt un iztēlē dzīvoties ir viena lieta, bet sēdēt un rakstīt – pavisam cita. Teicu – nelīdīšu citā profesijā!

Bet reiz vakarā nenāca miegs un kaut kā uzpeldēja pirmie teikumi. Kāpēc tie uzpeldēja, nemāku atbildēt. Pabrīnījos, bet piecēlos, paņēmu burtnīciņu un tos pierakstīju, tad vēl kaut ko pierakstīju klāt, un tad noliku.

Nebija laika. Pa vidu vēl bija filma par [Elvīru] Baldiņu, tā ka pagāja ilgs laiks. Pēc Baldiņas filmas iestājās liels tukšums. Palasīju Jānim savu rakstīto, un viņš, protams, teica – raksti tik tālāk! Tad vēl to visu palasīju dažiem draugiem, un tā pamazām, ar atsevišķiem piegājieniem, bišķi darīju.

Nekad nebiju rakstījusi datorā – arī sāku rakstīt ar roku, bet tad ar mokām pārrakstīju. Man tā riebās to darīt! (Smejas.) Pārrakstīju 50 lappuses, kas man bija uzrakstītas, bet vienā brīdī pat nezinu, ko nospiedu, bet viss pazuda... Bet nu – man tas viss bija rokrakstā. Ilgu laiku gan neko nedarīju. Tā ka visādiem kūleņiem viss gājis. 

Vai bija sajūta, ka raksti scenāriju?

Nē, man tā iztēle ir tāda, ka… Piemēram,

kad filmējām "Likteņa līdumniekus", dienā nofilmējām kādas desmit, divpadsmit epizodes, un pēc tam es varēju vienkārši iekšēji noskatīties to visu – man pat nevajadzēja pie montāžas galda to skatīties. Es vienkārši tās [sevī] noskatījos un konstatēju, kur kaut kas nav labi un kur kaut ko vajag savādāk.

Bija pat brīži, kad, brigādei par šausmām, lūdzu iespēju pārrakstīt, jo konstatēju, ka tur kaut kas nav tā. Līdz ar to es nevaru teikt, ka grāmatu rakstot, rakstu scenāriju. Es vienkārši rakstu to, ko redzu.

Ja tev būtu jāraksturo sava grāmata "Reizēm. Vienmēr. Nekad." – par ko tā ir? Par mūsdienu sievieti, ne pārāk jaunai, jāsāk dzīve no nulles?

Zini, es atsakos piecos teikumos stāstīt par to, par ko ir grāmata. Tad nebūtu jēga to vispār rakstīt. Ja kādam ir vēlēšanās, lai katrs lasa pats un domā, par ko ir grāmata.

Bet tev būtu tā jāraksturo, lai cilvēks saprastu, vai viņam tā der vai neder.

No pāris teikumiem jau neviens nesapratīs, vai viņam tā der vai neder. Bet ja burtiski patiešām pāris teikumos, tad man liekas, ka tā nav viena nosaucama tēma. Tas ir dzīves nogrieznis zināmā vietā, kas skar ļoti daudzus cilvēkus un daudzus likteņus. Varbūt viņus vieno tas, ko esmu pamanījusi gan pie sevis, gan pie citiem – ka cilvēks vienmēr domā: kāpēc [tas notiek] tieši ar mani? Un tad es meklēju atbildes uz šo jautājumu caur daudziem raksturiem un likteņiem – kāpēc tas, kas notiek, notiek tieši ar konkrēto cilvēku.

Kā ir ar grāmatas varoņiem un tevi? Kurā tu pati esi visvairāk izteikta? 

Varbūt kaut kādas manas īpašības izmētātas pa vairākiem tēliem, bet katrā ziņā grāmatā nav neviena prototipa un nav arī nevienas konkrētas vietas. Tas viss kaut kā dzima manā galvā un noteikti šeit nav nekādas konkrētības ar manu dzīvi.

Ja tev, piemēram, būtu iespēja šo grāmatu uzfilmēt – tu to darītu?

Riskanti... Jo viena lieta ir tāda: bieži esmu domājusi par grāmatām, kas cilvēkiem patīk. Labi atceros savu ārkārtīgi lielo vilšanos, kad skatījos Sigridas Unsetas romāna "Kristīne Lavransa meita" ekranizāciju. Jo izlasīju to tad, kad man bija divpadsmit, trīspadsmit gadu, un arī vēl pēc tam – reizes piecas. Man tās grāmata bija ārkārtīgi mīļa, es iztēlē dzīvoju tur, Norvēģijā, tajos apstākļos, un man tas viss ļoti gāja pie sirds! Un tad aktrise Līva Ulmane, kas man ļoti patīk, bija uztaisījusi filmu. Biju tik šausmīgi vīlusies! Ne tā Kristīne bija tāda, kādu es viņu biju iedomājusies, ne tas Erlends tāds, un līdz ar to es domāju, ka katrs cilvēks tos galvenos varoņus iedomājas citādākus. Uzņemot filmas, intuīcija man likusi izvēlēties tieši to aktieri, nevis citu. Tāpēc, ja man būtu jāfilmē, tad tā būtu problēma.

Ir ļoti skaists teiciens, ka dzīve ir traģēdija tiem, kas jūt, bet komēdija – tiem, kas domā. Bet cilvēkā mēdz būt abas šīs īpašības – viņi gan jūt, gan domā. Tāpēc traģikomēdija, man liekas, ir faktiski vienīgais īstais žanrs, kādā vajadzētu strādāt. Bet tā ir ļoti smalka padarīšana. Ja to neizdodas realizēt, čiks vien ir.

Man liekas, ka šis laiks ir ļoti grūts visiem. Ir grūti saprast, ir grūti paļauties uz kaut ko, un visi meklē kaut kādu izdzīvošanas veidu. Tādā ziņā arī manas grāmatas varone meklē izdzīvošanas veidu, un – jā, es viņai piešķīru to variantu, kādā es pati gribētu izdzīvot. Bet man tā liekas, ka tomēr mūsdienās viena no reālākajām izdzīvošanas iespējām ir lauki, daba. Varbūt tieši tāpēc cilvēkiem patīk mana grāmata – ka tā tomēr dod tādu gaismas staru, iespēju. 

Ticību arī tad, ja tev ir grūti.

Ticība, kad ir viegli, jau vispār nav vajadzīga! Ticība nepieciešama tieši tad, kad ir grūti, un īstenībā jau tās lietas ir pavisam vienkāršas.

Arvien biežāk domāju, cik daudz ir tādu viltus vajadzību, viltus standartu, viltus vēlmju, jo īstenībā cilvēkam nevajag daudz.

Tā laime jau pašam sevī jāsagādā, neviens tev viņu nedos. Diemžēl, bet tā ir. 

Vai tu šobrīd jau atkal raksti?

Nē, vēl nerakstu. Bija gan kaut kādas idejas, bet tagad no tās lielās atzinības esmu nobijusies, jo tas ir diezgan riskanti – vienmēr jāiet tālāk uz priekšu un augstāk. Vai tas ir iespējams? Es tiešām nezinu.

Man ir tāds raksturs, ka nespēju raudzīties uz lietām, parādībām un notikumiem no malas, aukstasinīgi. Es skatos un jūtu: te ir filma.

Jānis jau smejas par mani: kaut kur braucam, un es saku – tas ir filmējams. Ja kaut kas notiek, saku – te būtu kolosāla filma! Bet kaut kāda ideja man ir. Ko es ar to darīšu tālāk? Nevaru pat atbildēt.