17. augustā pulksten 18 Rīgas Sv. Pētera baznīcā notiks pirmais labdarības koncerts, kurā tiks vākti ziedojumi baznīcas jauno klavieru iegādei. Koncertā piedalīsies vijolniece Anete Graudiņa un pianiste Liene Circene. 

Instrumentu šim koncertam laipni iznomās Mūzikas instrumentu veikals, taču mākslinieku ieskatā būtu ļoti svarīgi, lai klavieres arī šeit būtu pastāvīgi un mūzika šeit skanētu vienmēr. Par šo skaisto ieceri intervijā Lienei Jakovļevai plašāk stāsta Lielbritānijā mītošā latviešu vijolniece Anete Graudiņa.

Liene Jakovļeva: Anete, šoreiz Rīgā esat ieradusies ar skaistu mērķi - kopā ar pianisti Lieni Circeni aicināt visus uz labdarības koncertu ar Raiņa vārdiem "Ikkatram ir roka jāpieliek, lai lielais darbs uz priekšu tiek!"." Kādu darbu jūs ar mūziku un kopmuzicēšanu vēlaties paveikt?

Anete Graudiņa: Pēterbaznīcā esmu spēlējusi ļoti daudzas reizes un arī šoreiz bija ieplānots koncerts, bet apmēram mēnesi pirms koncerta uzzināju, ka baznīcā vairs nav klavieru... 

Jo ir mainījušies saimnieki?

Jā, pilnīgi pareizi. Jūlijā uz vienu dienu Latvijā, un tajā pašā dienā satikos ar baznīcas direktoru – tagad baznīca pieder vāciešiem. Viņš teica, ka diemžēl viņi pašlaik nevarot atļauties nopirkt klavieres, jo viņiem prioritāte bija ērģeles, un tās viņi arī ir iegādājušies. Pirmā doma bija sameklēt telpas koncertam kaut kur citur, bet bija grūti. Un tad kāds ieteica klavieru veikalu Brīvības ielā. Sazvanījos un pajautāju, varbūt tur varētu spēlēt, un saņēmu atbildi, ka principā var, bet saņēmu arī ierosinājumu instrumentu īrēt. Teicu – tā noteikti būs milzīga summa. Bet sākām runāt tālāk un tālāk, un sapratu, ka klavieres Pēterbaznīcā tik un tā būs vajadzīgas arī turpmāk – ne tikai man un ne tikai šim koncertam. Un tad man ienāca prātā doma, ka būtu ļoti jauki, ja iesaistītos vēl arī citi mūziķi un mēs varētu, teiksim, 12 mēnešu laikā organizēt labdarības koncertus un mēģināt savākt kādu summu instrumenta iegādei.

Pēterbaznīcā vajadzētu ļoti lielu instrumentu, taču būtu arī labs C klases Yamaha instruments, bet arī tas, protams, maksā ne jau mazu summu. Tieši tāpēc arī man nāca prātā Raiņa atziņa, ka katram ir jāpieliek roka, lai kaut kas uz priekšu tiek. Ja visa Latvija iesaistītos šajā procesā, tas būtu iespējams!

Tā nu pirmais labdarības koncerts notiks 17. Augustā, bet principā esmu jau aizrunājusi vairākus mūziķus, toskait arī Ainu Kalnciemu ar klavesīnu. Pati būšu atkal klāt oktobrī un spēlēšu ar ērģelnieci Aiju Ziņģīti, man ir vēl citi cilvēki, kas ir ar mieru to darīt, bet tas ir process sākuma stadijā – jāsarunā datumi, laiki un arī jāvienojas ar baznīcu. Principā baznīcas ļaudis uzreiz bija par to, ka tāda lieta būtu ļoti laba. 

Pirmais ceļa stabiņš iesprausts, un tagad spēlēsiet kopā ar Lieni Circeni. Ko esat izvēlējušās savai programmai? Kad satikāmies pirms diviem gadiem, bijāt apņēmības pilna iestudēt visas Bēthovena sonātes. Vai Bēthovens būs arī šoreiz?

Bēthovens noteikti būs, jo viņš ir viens no trim maniem mīļākajiem komponistiem. Būs Bēthovena Sestā sonāte, spēlēsim arī Vitali Čakonu, Džona Viljamsa Remembrances, Nino Rotas Improvizāciju, bet koncerts noslēgsies ar Friča Kreislera Prelūdiju un Allegro.

Ar Lieni Circeni netiekaties pirmo reizi.

Ar Lieni Circeni esam sadraudzējušās un saspēlējušās, nekas mūs nevar šķirt! Iepazināmies pirms četriem gadiem. Kad vedu savus audzēkņus uz Latviju, man vajadzēja pianistu, tāpēc uzrakstīju Lienei feisbukā, viņa atbildēja, un tā mums sākās sadarbība. Kopš tā laika esam spēlējušas daudz un dikti. Liene pavadījusi gan manus audzēkņus, gan mani. Pandēmijas dēļ bija divu gadu pārtraukums, bet tagad mēs bijām tikko Milānā – gāja ļoti, ļoti jauki, bērni un viņu vecāki bija sajūsmā un arī es, protams.

Tātad jūs vieno arī pedagoģiskais darbs, ne tikai koncertdarbība.

Protams, pedagoģija ir mana maize. Nevarētu nopirkt klavieres, ja smagi nestrādātu. (smejas) Bet man ir tāds darbs –

katru rītu pamostos un saku paldies Dieviņam, ka man ir tā veicies, ka daru to, ko mīlu. Man šis darbs sagādā tādu baudu! Visi mani audzēkņi ir tik jauki, un viņi visi man ir mīļi, pat tie, kas nevingrinās. Es vienmēr ar viņiem auklējos un mēģinu viņus iedvesmot. (smejas) (..)

Jūs jau daudzkārt esat spēlējusi Pēterbaznīcā – šķiet, ka tās akustika tomēr ir diezgan viltīga un labi jāzina, kurā vietā stāvēt, lai jūs būtu labi sadzirdēta un vienlaikus arī redzama, lai pašai būtu laba sajūta un arī klausītājiem.

Pēterbaznīca ir milzīga un tur tiešām jāmeklē īstā vieta. Tagad tā ir arī mazliet pārkārtota. 

Praktisks jautājums: ikkatrs ir aicināts atnākt uz koncertu, bet kā ar ziedoto naudiņu? To varēs pārskaitīt vai atstāt kādā kastītē?

Uz šo koncertu noteikti būs kastīte, bet man ir doma atvērt kontu, lai iespēja ziedot būtu plašāk pieejama arī tiem cilvēkiem, kuri dzīvo ārpus Rīgas un nevar atnākt uz koncertu, bet būtu ar mieru kaut ko ziedot. Katrs eiro būtu no svara! Man vienmēr gribējies palīdzēt jebkuram – dzīvniekam, cilvēkam… Vienalga, kam, bet palīdzēt! Reizēm feisbukā redzu – kāds kaķītis slims, viņam kaut kas ir noticis un vajag palīdzēt.

Piemēram, jūlijā feisbukā bija sludinājums, ka meitenei, kura glābj dzīvniekus, ir pilna sirds – viņai sakrājušies milzīgi rēķini un viņa vairs nevar turpināt nodarboties ar labdarību. No savas puses aizsūtīju viņai naudiņu un teicu, ka viņai šis svētais darbs – glābt dzīvniekus – pilnīgi obligāti ir jāturpina, jo kā gan mēs varam dzīvot paši laimīgi, ja mums apkārt ir nelaime?

Izstāstīju to arī saviem audzēkņiem – teicu, ka tas ir pilnīgi brīvprātīgi un ka negaidu no viņiem, lai viņi kaut ko liktu ziedojumu kastītē tikai tāpēc, ka es to esmu teikusi. Bet, ja viņi vēlas, ja viņiem sirds to liek, tad viņi to var darīt. Tā nu mēs savācām kādas 80 mārciņas, kuras pārsūtīju šai organizācijai. Katrā ziņā būt labiem un darīt kaut ko sabiedrības labā ir ļoti svarīgi un to cilvēkiem vajag mācīt no pavisam jauniem gadiem.