11. aprīļa vakars Liepājas koncertzālē "Lielais dzintars" solās kļūt par īpašu notikumu Latvijas un Baltijas laikmetīgās mūzikas ainavā – Latvijas Radio koris diriģenta Kaspara Putniņa vadībā piedāvās koncertprogrammu, kas balstīta vācu dzejnieka Rainera Marijas Rilkes "Vēstulēs jaunam dzejniekam". Šis literārais avots, kas jau vairāk nekā gadsimtu iedvesmo gan dzejniekus, gan domātājus, šoreiz atklāsies caur četru Baltijas komponistu – Justes Janulītes, Rolanda Kronlaka, Līzas Hiršas un Krista Auznieka – speciāli šim notikumam radītām partitūrām, savijoties ar Rilkes tekstiem aktiera Ģirta Krūmiņa balsī.

Rilkes "Vēstules jaunam dzejniekam" ir ne tikai literārs, bet arī eksistenciāls dokuments – dziļi personiska un vienlaikus universāla saruna par mākslu, vientulību, cilvēka briedumu un radošo ceļu. Kā sarunā norāda Kaspars Putniņš, šis materiāls ir "ārkārtīgi interesants un vērtīgs", jo "runā par dažādām ļoti svarīgām tēmām, svarīgām gan jaunam radošam cilvēkam, gan jebkuram... kurš jebkad ir šinī pasaulē dzīvojis".

Vēstuļu tapšanas apstākļi atklāj arī Rilkes un viņa vēstuļu adresāta – jauna dzejnieka, kadeta – dvēselisko vientulību militāras disciplīnas ieskautā vidē. Šī saskarsme starp diviem vientuļniekiem rada īpašu emocionālu intensitāti, kas Rilkes tekstiem piešķir laika pārbaudi izturējušu aktualitāti.

Koncertprogrammas dramaturģija balstās uz Rilkes vēstuļu fragmentu kompilāciju, kas, kā precizē Putniņš, "ierāmē vēl četrus jaunus muzikālus sacerējumus". Katrs no komponistiem ir brīvi izvēlējies tekstu fragmentus, un, kā uzsver Putniņš, "nav bijis jāilustrē vēstuleaq" – mūzika nav pakļauta tiešai naratīvai, bet gan atklāj brīvu, filozofisku noskaņu, kurā teksta un skaņas robežas saplūst. Šo radošo brīvību papildina īpaši šim notikumam tapis Silvijas Brices tulkojums.

Lai arī Rilkes tekstu muzikālā interpretācija nav bijusi īpaši bieža viņa dzīves laikā, mūsdienu komponisti aizvien biežāk pievēršas viņa dzejai un prozai. Kā atzīst Putniņš, Rilke ir aktuāls tiem, "kuriem ir iekšēja nepieciešamība uz lietām skatīties… kontemplatīvā, padziļinātā veidā", jo "pirmajā acumirklī šie teksti ir diezgan neparasti… un tad pēkšņi viņi norezonē ārkārtīgi dziļi un būtiski". Šī rezonanse arī ir koncerta galvenā estētiskā asprātība – Rilkes vārdi un mūzika kļūst par aicinājumu uz domas un sajūtas kluso dialogu.