Folkloras kopas "Tarkšķi" jaunajā virtuālajā minialbumā "Uz zaļumballi" turpinās pirms diviem gadiem iznākušā albuma “Smukā meitiņ’” noskaņas – dzīvesprieks, jestrums, zobgalība izjūtami teju katrā dziesmā.

Otra nu jau vairākus gadus “Tarkšķiem” raksturīga iezīme – kupls mandolīnu skanējums. “Uz zaļumballi” noteikti priecēs šī vēl pirms 100 gadiem Latvijā ļoti plaši izplatītā instrumenta savdabīgais šarms. Mandolīnām pievienojas arī citi skaņurīki – vijoles, ģitāra, base, akordeons.

"Jau vairākus gadus pastiprināti pievēršam uzmanību tādam tautas mūzikas instrumentam kā mandolīna, un esam pat izveidojuši nelielu atzaru no lielās folkloras kopas - "Tarkšķu mandolīnas". Martā vēl pirms lielās pandēmijas iesākām, bet maijā pabeidzām ierakstīt virtuālo albumu," atklāj "Tarkšķu" vadītāja Kristīne Karele.

Viņa stāsta, ka albumā skan tautas mūzika lielākoties pašu "Tarkšķu" apdarē. "Par ziņģēm saucam drusku jaunāka slāņa tautas mūziku - te ir dažas Jāņu dziesmas, valsis, daži instrumentāli gabaliņi, bet visur skan mandolīna, kas mums ir sevišķi mīļa."

Vai mandolīnu spēlēt ir vieglāk vai grūtāk nekā ģitāru? "Mandolīna no ģitāras ir ļoti atšķirīga, un es teiktu, ka mandolīnu spēlēt vieglāk," apgalvo Karele. "Apmēram pirms simt gadiem mandolīna Latvijā bijusi izplatīta ļoti plaši - tikpat izplatīta kā šodien ģitāra, bet spēlēt, manuprāt, to patiešām ir daudz vieglāk.

Man kā vijolniecei jo sevišķi ir viegli, jo stīgas ir tieši tādas pašas kā vijolei.

Ne jau velti saka, ka mandolīna ir viens no vienkāršākajiem un demokrātiskākajiem tautas mūzikas instrumentiem, ko iemācīties spēlēt. Par to esmu pārliecinājusies arī bērnu nometnēs, kur dažu dienu laikā bērni iemācās pavisam vienkāršas lietas spēlēt."

Lai gan albums nav rokā paņemams un taustāms (jo tas prasītu krietnu finanšu ieguldījumu), to iespējams noklausīties daudzās straumēšanas vietnēs, piemēram, "Youtube", "Spotify", "Apple Music".