Tulkotājas Silvijas Brices paveikto darbu sarakstā ir vairāk nekā 250 tulkotas grāmatas. Viņa atzīst, ka gadu gaitā mainījusies attieksme pret tulkotāja darba novērtējumu – tagad nereti tulkotāja vārds ir uzrādīts uz grāmatas vāka, kas Silviju Brici ļoti priecē.

Ir izdotas arī divas viņas pašas sarakstītās grāmatas – "Baigās piezīmes" un "Piktais sentiments", kas ļauj labāk iepazīt Silvijas uzskatus un dzīves veidu.

Uz sarunu par jaunākajiem tulkojumiem Silviju Brici aicinājusi Liega Piešiņa.

Silvija Brice: Es varētu ieminēties par pašu jaunāko iznākušo grāmatu, kas nupat parādījusies grāmatnīcās, un tā ir latviešiem jau pazīstamā angļu rakstnieka Deivida Nikolsa grāmata "Tu esi šeit", kas ir stāsts par diviem vientuļiem cilvēkiem, kuriem pāri četrdesmit.

Viņa ir redaktore, kura sēž savā dzīvoklītī un rediģē bezgalīgus tekstus, kas aizdod viņai dusmas vai, gluži otrādi, sajūsmina. Viņš ir ģeogrāfijas skolotājs.

Maz ticamais, sākumā pilnīgi neticamais romāns pamazām sāk attīstīties, dodoties garā pārgājienā kopā vēl ar dažiem citiem cilvēkiem pa Skotijas kalniem. Ja atceramies tādu grāmatu kā Harolda Fraja "Neparastais svētceļojums", tad arī šeit priekšplānā risinās galveno varoņu attiecību drāma vai komēdija, bet fonā ir Anglijas vai Skotijas daba.

Lasot grāmatu, lasītājs var justies kā skatoties filmu. Jo tēli ir tādi, kuri neatstāj vienaldzīgu. Tiem, kam ir ap četrdesmit, piecdesmit, sešdesmit un septiņdesmit, var saskatīt kaut ko no sevis. 

Liega Piešiņa: Vai nav tā, ka arvien biežāk grāmatās attēlotā vides burvība tiek iegūta tieši no dabas?

Droši vien. Spriežot pēc literatūras vai sociālajiem tīkliem, man šķiet gluži nepārprotami, ka aptuveni beidzamo divdesmit gadu laikā urbānais šarms ir diezgan pabalējis un cilvēki no jauna atklāj to, kas būtībā ir viņu saknes – un tā ir daba. 

Kā ir ar tēmu izvēli? Varētu taču likties, ka par visu jau ir uzrakstīts. Tomēr autori spēj apburt atkal un atkal. 

Varētu jau sacīt, ka viss šajā pasaulē jau ir redzēts vai izlasīts, bet tas īsti nav tiesa tādā ziņā, ka katra prizma jau ir citāda, katras acis ir citādas, katra iepriekšējā pieredze ir citāda un droši vien katrs vienā un tajā pašā grāmatā meklē kaut ko citu. Un tās labākās grāmatas ir tās, kurās katrs atrod kaut ko sev. 

Cik populārs ir Deivids Nikolss savā dzimtenē?

Viņš tiek uzskatīts par visai populāru – viņam ir savs plašs lasītāju loks. Par to nav ne mazāko šaubu.

Iznākot viņa grāmatai "Mēs" 2016. gadā Londonā, bija milzīgi reklāmas plakāti par to, ka šī grāmata ir iznākusi. Un, starp citu, viņa romāns "Viena diena" ir ekranizēts, un nav šaubu, ka arī šis romāns ir ļoti pateicīgs ekranizācijai.

Grāmata un filma jau savstarpēji viena otru popularizē.

Tas noteikti tā ir, taču nereti filma ir tāda, ka sabojā lasītāja iespaidu  par grāmatu un tad nākas atzīt, ka filma ir sliktāka par grāmatu. Diemžēl vairumā gadījumu tā arī ir, jo es teiktu, ka grāmatas autora un režisora mērķi tomēr ir atšķirīgi, tāpēc dažādi ir arī izteiksmes līdzekļi. 

Vai varam parunāt par tādu aspektu kā komercija? Reizēm šķiet, ka tēma ir laba, bet tā tomēr neaiziet. Kā ir šajā gadījumā?

Domāju, ka rakstnieks labi apzinājies, ka tēma varētu piesaistīt daudzus lasītājus, jo

romantisms, kas šeit parādās, apbur cilvēkus. Un pilnīgi pareizi! Tā ir vientulības tēma – tu vari dzīvot milzīgā lielpilsētas drūzmā un justies bezgala vientuļš. Tas nenozīmē, ka nevari būt vientuļš arī laukos, taču laukiem ir pievienotā vērtība, kura nepiemīt pilsētas mūriem. 

Kāpēc tādā veidā latviešu rakstnieki neraksta? Kas ir tas, kas tulkotajai literatūrai piešķir lielāku burvību? 

Par to man grūti spriest, jo neesmu izlasījusi gluži visu, ko raksta latviešu rakstnieki. Lielāka burvība? Tas varētu būt nosacīti. Šajā gadījumā tas slēpjas dabas skatos un tomēr arī nedaudz citādajos dzīves apstākļos, ar ko mēs sastopamies šī angļu rakstnieka grāmatā. Tur pievienojas interese par svešo. Savs ierastais, dzimtais, latviskais varbūt reizēm tiek novērtēts par zemu, jo viss taču ir tik pazīstams!

Ko tu tulko pašlaik? 

Ar lielu prieku gribētu teikt, ka drīz varētu iznākt Patrīcijas Haismitas romāns "Svešinieki vilcienā".

Patrīcijai Haismitai ir savs cienītāju loks. Ja ne citādi, daudziem  viņa būs pazīstama kā autore romāniem par talantīgo misteru Ripliju. Tur nu gan filma nav sabojājusi grāmatu! Bet darbs, kas pašlaik gaida izdošanu latviešu valodā, ir viņas debijas romāns "Svešinieki vilcienā", kas ekranizēts pat divreiz, un vienu reizi to paveicis Alfrēds Hičkoks.

Patrīcija Haismita izceļas ar savu dziļo psiholoģismu, pat ar tabu tēmām, ar savu ļoti īpatnējo veidu aprakstīt šķietamus vai īstus noziegumus un šķietamā vai īstā noziedznieka psiholoģiju – to, kas noved līdz sabiedrisko normu pārkāpumam. Lasītāju ziņā paliek jautājums, vai tas ir attaisnojami vai nav, un kurā pusē viņš ir.

Viņas romānu tēmas vienmēr ir tumšas: tāds ir ne tikai Riplijs un ne tikai latviski iznākušie "Dziļie ūdeņi", bet tādi katrā ziņā ir arī "Svešinieki vilcienā", kura iznākšanu, kā jau teicu, es ļoti gaidu, jo

Patrīcijai Haismitai katra rindiņa ir uzlādēta ar saturu un katra nianse ir svarīga. Tas viss lasītājam nav jāanalizē – viņš var tikai priecāties par to lielo gobelēnu, kuru tulkotājs pa diedziņam licis kopā savā valodā.

Tāpēc dažkārt tulkotājs redz vairāk nekā lasītājs. Tulkotāja uzdevums – lai gobelēns ir viens un tas pats un lai tajā nekas nav pazudis. Un Haismitas gadījumā – lai tas ir tikpat tumšs, tikpat valdzinošs un pārsteidzošs…