20. augustā Mazajā ģildē laikmetīgās mūzikas kameransamblis "Trio Metamorfoze" ar programmu "Desmitā metamorfoze" svinēs darbības desmitgadi. Ansambļa dalībnieces - flautistes Liene Dobičina, Zane Jurēvica un pianiste Zane Rubesa - kopā muzicē kopš 2015. gada, gūstot panākumus starptautiskos konkursos, sniedzot koncertus un piedaloties prestižos festivālos Eiropā.

Svētku koncerta programmu veidos skaņdarbi gan trio sastāvam, gan arī solo flautai, klavierēm un divām flautām. To autori būs gan citzemju komponisti, gan latviešu skaņraži Alise Rancāne, Linda Leimane un Oskars Herliņš, gaidāms arī Ernesta Valta Circeņa jaundarba "back and forth" divām flautām un klavierēm pirmatskaņojums.

Ar Lieni Dobičinu un Zani Jurēvicu tikās Inga Žilinska.

Zane Jurēvica:

Iesākums meklējams pirms desmit gadiem, kad sapratām, ka vēlamies radīt ko jaunu, kaut ko savu.

Impulss bija Starptautiskais Frīdriha Kūlava flautistu konkurss. Sagatavojām repertuāru un gatavošanās laikā arī sniedzām koncertus Latvijā. Katru no koncertiem saucām par “Metamorfozi” - nr. 1., nr. 2., nr. 3, un tā tas aizgāja līdz pat konkursam. Dabiski sanāca, ka pašas esam tās “Metamorfozes”, un šogad svinam savas darbības 10. gadadienu.

Kā esat mainījušās šo desmit gadu laikā gan kā solomākslinieces, gan kā ansambļa dalībnieces?

Liene Dobičina: Manuprāt, sākotnējie impulsi ir tie paši, un tie ļoti secīgi un loģiski turpinās. Intereses - attīstīt repertuāru, kurā visas trīs jūtamies līdzvērtīgas, kur nav solista un pavadījuma faktora. Protams, tas kaut kur atsevišķi var parādīties, bet tāda pamatkoncepta mums nav.

Mēs gribam līdzvērtīgi spēlēties un rotaļāties mūzikā. Mēs gribam meklēt kaut ko jaunu, jaunu skanējumu, meklēt, kā šodien skan vai kā tas, kā mēs to iztēlojamies, skan šodien.

Tātad divas flautas un klavieres?

Liene Dobičina: Jā, bet arī katram instrumentam - jaunas skaņas, jaunas nianses. Klasiskais flautas skanējums ir tad, kad izvēlies, ka tam tādam jābūt, vai komponists vēlas tieši tā, bet tie nav 99.9% no iespējamā skanējuma.

Meklējat, ko vēl ar šiem instumentiem var panākt?

Liene Dobičina: Jā, tieši akustiski. Arī uz desmitgadi šobrīd aktuāls - ko akustiski varam ar instrumentiem izdarīt pat bez paplašinātām tehnikām un bez elektronikas, kas ar instrumentu akustiskā telpā ir izdarāms.

Kas ir bijuši jūsu iedvesmotāji šajos desmit gados? Esmu lasījusi, ka regulāri viesojaties dažādās meistarklasēs, meklējat iespējas sadarboties ar komponistiem, mūsdienu autoriem.

Zane Jurēvica: Es teiktu, ka

motivācija un iedvesma ir ne tikai pašizpausme, bet arī vēlme nest pasaulei jaunu sajūtu, jaunas skaņas un krāsas.

Protams, sadarbība ar komponistiem, jo viens no mūsu virsuzdevumiem ir strādāt pie jauna repertuāra izveides. Un arī tas motivē - kā komponisti spēj izteikt savas domas, sajūtas un vēstījumu šim sastāvam, arī meklējot jaunus izteiksmes veidus. Tas vienmēr ir tik interesanti. Tas ir ļoti liels izpētes process, eksperimentālā laboratorija.

Ar kuriem latviešu komponistiem esat visciešāk sadraudzējušās?

Liene Dobičina: Pirmā pieredze mums bija ar Platonu Buravicki. Un draudzība turpinās. Arī ar dāmām - Lindu Leimani, Alisi Rancāni, Santu Ratnieci, Annu Veismani, Annu Fišeri. Tāpat Oskars Herliņš, Ernests Valts Circenis - gaidām pirmatskaņojumu! Sadarbība ir, un notiek kopā ar pētniecību. Tas ir viens no otra neatraujams process. Tas ir pienesums, bet tas ir arī ļoti dzīvs un mums īpašs process. Mums vienkārši patīk šī rotaļāšanās.

Cik bieži jums nākas komponistiem stāstīt, ka nē, uz flautas šo nevar?

Liene Dobičina: Nekad (smejas)! Tā nav bijis.

Zane Jurēvica: Neizmantojam šo attaisnojumu (smejas)!