Tā nebūs otra "Cinevilla"! Atklāts Ivara Zviedra izauklētais Piejūras Kino ciems

"Būtībā tas ir mans eksperiments. Gribu šo ciemu – Liepupi – izveidot par tādu ciemu, kas mēģina rast formulu citiem Latvijas ciemiem – kā tiem izdzīvot. Jo – nav ko slēpt – demogrāfija un viss pārējais veicinājis to, ka Latvijā pēdējās brīvvalsts laikā no kartes pazuduši ap četriem simtiem ciemu un ir kaut kas jādomā, ko ar tiem darīt. Tad nu mēģinu eksperimentēt caur kino tūrisma prizmu: attīstīt kino tūrismu un panākt, ka šis ciems plaukst, dzīvo un zeļ," saka dokumentālā kino režisors Ivars Zviedris par savu izauklēto ideju – Piejūras Kino ciemu.

Starts tā atklāšanas svētkiem tiks dots 22. jūlijā pulksten 12, un nedēļu ilgais pasākumu cikls iezīmēs ciema dzimšanu Vidzemes piekrastē.

Ilze Medne: Vai varat uzburt ainu, kā īsti izskatās Piejūras Kino ciems?

Tur ir baroka laika muiža, kur Garlībs Merķelis rakstījis "Latviešus". Tur ir padomju laika kolhoza darbnīcas, kur zēni tagad melnām rokām skrūvē mašīnas. Tur ir skola, kurā paredzētas četrsimt vietas, bet pagājušajā mācību gadā sākuši mācīties tikai padsmit skolēni. Tur ir veikals, kurā tirgo visu ko – kā jau lauku veikaliņā. Un tur ir arī mana kino rezidence, kurā ir maza kinozālīte divdesmit cilvēkiem. Tur var palikt pa nakti, ieiet pirtiņā un tādā garā. Un mans virsuzdevums ir visu šo ciemu pārvērst par vienu lielu tūrisma objektu, kur, piemēram, manis pieminētajā veikaliņā tirgotu "Kino salātus"... Vai arī darbnīcās pie vīriem, kur viņi skrūvē mašīnas, ielaistu Eiropas tūristus, lai viņi kā dzīvajā kino skatās, kā vīri te strādā.

Bet to nav iespējams paveikt bez vietējo atbalstu. Vai viņi neskatās uz jums ar aizdomām? 

Skatās gan. Pats esmu rūjienietis un zinu, kā tas ir Ziemeļvidzemē. Vai kā Latgalē ar čiuļiem. Tāds čiulis jau es tur vēl esmu, kaut gan jau trīs gadus tur dzīvoju, bet vienalga –tas čiuļa statuss droši vien man vēl joprojām no vietējo skatpunkta ir, un cenšos šo statusu kaut kādā veidā pārvērst, lai es būtu savējais. Mmēģinu iepārdot savu ideju, ka šis ciems var izdzīvot tikai tad, ja tam ir zināms statuss – Piejūras Kino ciems. Jau esam uzrakstījuši vienošanos ar skolu – mums ir plānošanas dokuments, ko rudenī dosim kultūras ministrei, pašvaldībai un citām institūcijām. Esam veikuši pētījumu, kā šo skolu varētu pārvērst, piemēram, par kino skolu. Limbažu novada kultūras stratēģijā šis ciems ierakstīts kā Piejūras kino ciems un ka Limbažu novada pašvaldība to attīsta. Nu, tā – lēnām, soli pa solītim. 

Un kino skola ir vidējā līmeņa, kā vidusskola?

Latvijā ir iespējama vidējā kinoizglītība un augstākā, bet pamata izglītības it kā nav. Kādu pusgadu man bija kinopulciņš, bet sapratu, ka pie šiem normatīvajiem aktiem, demogrāfijas, rakstītajiem un nerakstītajiem likumiem tas nav iespējams: ir jādabū šim ciemam īpašs statuss, un tikai tad var realizēt ideju. Kaut vai konkrēts piemērs: pulciņā tev nedrīkst būt mazāk par 15 cilvēkiem – bet tur vispār ir tikai 15, nu, ko tu tur vari paņemt? Un tie paši vēl iet uz trim, četriem pulciņiem. Esmu arī pārliecināts, ka ar to genofondu, iedzīvotājiem un sistēmu, kas pašreiz notiek Liepupē, ģeometriskā progresija ir ļoti nepielūdzama: iedzīvotāju skaits tur arvien samazināsies. Jāatrod formula, kura varētu šo ciemu glābt. Un viens no pamata elementiem – tur jābūt cilvēkiem ar jaunu elpu, jaunu enerģiju, vēl kaut ko, un tikai tad tas notiks. Respektīvi, ar vienu vai otru burkānu tie cilvēki jādabū uz Liepupi, un tad jau var domāt tālāk.

Vai jūs esat viens cīnītājs?

Nē, man ir domu biedri, kuri mani atbalsta, bet vilcējs esmu es. Ar visiem atbalstītājiem vezumu vilkt nav viegli.

Kā izskatās – vai ripos tie riteņi? Šonedēļ ir atklāšanas svētki. Vismaz ziņkārības dzirkstelīte taču ir?

Jā, ziņkārības dzirkstelīte ir, bet svarīgi to nepalaist vējā – lai tā nenoplok. Svarīga ir tieši vietējo cilvēku gribēšana vai negribēšana. Saprotu, ka neesmu ļoti labi mācējis viņiem to ieskaidrot… Tur ir daudzas nianses. Piemēram, tur ir Jānis, kurš cep ļoti garšīgas plātsmaizītes – rabarberu maizītes, visādas – ļoti, ļoti garšīgas! Saku – Jāni, mēs tagad taisīsim to Kino ciemu, un kino tūristus vedīšu arī pie tevis. Noliksim vienu beņķi tavas ceptuves stūrī, tu cepsi, un viņi skatīsies – novērojošais dokumentālais kino gatavs! Viņš saka: vai tu traks?! VIDs un PVD mūs tūliņ abus paņems ciet! (Smejas.) Tā arī ir zināmā mērā. Tāpēc ir jārada kaut kāda formula, lai mūs abus ar Jāni nepaņem ciet. Ja mēs kaut ko tādu varēsim uztaisīt, tad varbūt arī tie rati ripos.

Ko saka kino jomas kolēģi?

Kino jomas kolēģiem tagad liela darba duna, visi aizņemti. Rādīju "Lielā Kristapa" filmas, bijuši dažādi seansi. Cilvēki atbrauc un saka – ā, jums te tā kā "Cinevilla" laikam būs, bet es saku – nē, nē, Cinevilla tā galīgi nebūs, jo tā ir ražošana un rūpnīca. Man ir tāda mīļa darbnīciņa, kur cilvēks atbrauc pie manis kā ciemos. Noskatāmies kādu filmu, parunājāmies, ieejam pirtī. Tā mana formula ir ciemiņš. Nevis apmeklētājs, bet ciemiņš. Un es to formulu arī gribu turēt, jo lielas masas mani īsti neinteresē. Mani interesē, lai varu ciemiņus pienācīgi uzņemt. Jo tur, kur sākas mārketings, sabiedriskās attiecības un viss pārējais, tas viss pazūd. Izkūp gaisā un izkūst kā pīļu mēsli pavasara saulītē.

Cik daudz ciemiņus uzņemsiet šajā nedēļā?

Labs jautājums. Man jāpateicas Kultūrkapitāla fondam un Limbažu novada pašvaldībai,  kas ir mani atbalstītāji. Visos projektos gan ir pieprasīts, lai uzrakstu, cik to apmeklētāju būs, un tā ir lieta, kas mani dikti kaitina. Brīdī, kad rakstu šo projektu, vajadzētu, lai viņi pasaka, kāda būs laika prognoze – būs lietus vai nebūs, tad es pateikšu arī, cik cilvēku būs. Tā ka es nezinu – tas ir pirmais mēģinājums. Daru no visas sirds, ko varu izdarīt. Būs uztaisīts ceļš uz Mīlestības ozolu, būs skatuve pie Mīlestības ozola, būs "Oskars", "Zelta globuss" un Matīss [Kaža] pie "Mīlestības ozola", būs Roberts Gobziņš ar "Sviesta" koncertu – tas viss būs. Cik būs cilvēku, to gan nevaru pateikt.

Būs arī filmas?

Filmas būs, jā. Būs "Dokumentālists" un vēl dažas manas filmas, bet tur tiešām cilvēkiem īpaši jāpiesakās, jo tā mana kinozālīte, kā jau teicu, paredzēta divdesmit cilvēkiem. Bet varam taisīt arī papildu seansus. Kinokoncertā ar Robertu Gobziņu speciāli samontējām gabaliņus no manām filmām, un tad Roberts tur improvizē. Savukārt Roberts Vinovskis uzfilmējis filmu "Sviests" ar Robertu Gobziņu galvenajā lomā, un pirmā daļa būs tāda montāža uz ekrāna, Roberts muzicēs, pa vidu būs filma "Sviests", bet pēdējā daļa būs tāds kā zaļumballes formāts.

Kā jūs var atrast?

Jābrauc pa šoseju A1 jeb Tallinas šoseju līdz pagriezienam uz Liepupi, kas ir tūliņ pat aiz Liepupes baznīcas. Otrdien atklājam arī zīmi: tur būs norāde "Mīlestības ozols". Tad tikai grieziet pa labi, brauciet tālāk un atradīsiet.

Līdz jūrai tālu?

Nav tālu. Ja apnīk klausīties "Sviestu" vai vēl kaut ko, var pagriezt pretējā virzienā un aizbraukt līdz jūrai, kas ir trīs, četru kilometru attālumā. Var baudīt akmeņaino krastu un var baudīt smilšaino krastu. Liepupe vēl ir slavena ar to, ka tieši šeit uztaisīts pirmais burinieks Latvijā. Bija divi brāļi, kas būvēja buriniekus. Viens tos taisīja, otrs iemēģināja.

Vai pie jums var braukt jebkurš, vai tomēr jāpiesakās?

Uz kinoseansiem ir jāpiesakās – instrukcijas esam salikuši sociālajos medijos. Bet uz kinokoncertu "Sviests" un "Straumes" seansu pie Mīlestības ozola gan var braukt jebkurš – nebrīdinot, uzvelkot kājās gumijniekus, paņemot līdzekli odiem, kādu pledu, kam ods nevar izkost cauri. Tas tiešām būs īpašs seanss. Kā Matīss Kaža teica – varbūt tā būs "Straumes" latviskā daļa. Tā viņš raksturoja to vietu. Es pats "Straumi" vēl neesmu redzējis – speciāli gaidu šo brīdi, kad redzēšu to pie Mīlestības ozola.

Tad tikai jāizdzenā mākoņi!

Ar Minhauzenu mēģinu to sarunāt, jo viņš pie tā ozola esot bildinājis Jakobīni un izvilcis sevi no purva aiz matiem. (Smejas.) Domāju, ka viņš palīdzēs un lietus nebūs.