"Šodien sieviete džezā ir daudz drosmīgāka. Tā ir arī laikmeta iezīme. Bet galvenā uzvara ir tā, ka šodien sievietes džezā ir līdzvērtīgas spēlētājas vīriešiem. Tā ir šodienas garša, ka mēs visi uz skatuves esam ar vienotu sajūtu un mērķi," uzskata džeza dziedātāja un komponiste Santa Šillere, kura intervijā Latvijas Radio 3 "Klasika" vēsta gan jau par piedzīvoto šajā vasarā un radošās nometnes īpašo auru, gan par pavisam drīz gaidāmo koncertu "Women in Jazz".

Jau vēsturiski džeza attīstībā sievietes-vokālistes ir spēlējušas neatņemamu lomu – viņu balsis, interpretācijas un mākslinieciskā brīvība ir iedvesmojušas paaudzes un veidojušas žanra attīstību. Koncerts "Women in Jazz", kas 22. augustā pulksten 20 skanēs kultūrtvietā "M/Darbnīca", ir veltījums ikoniskām džeza dziedātājām, kuru daiļrade atstājusi paliekošu nospiedumu mūzikas pasaulē. Programmā skanēs kompozīcijas, kas saistās ar tādām leģendām kā Ella Fcdžeralda, Karmena Makreja, Nensija Vilsone, Daiena Kralla, Esperansa Emīlija Spaldinga un citām izcilām mūsdienu māksliniecēm. Šis koncertvakars būs muzikāls ceļojums cauri stāstiem un vēsturiskiem līkločiem džezā, izceļot sieviešu ieguldījumu šī žanra attīstībā un daudzveidībā. Koncertā līdz ar Santu Šilleri piedalīsies pianiste Anna Vibe-Gorkuša, ģitāriste Māra Bula, kontrabasiste Beāte Meirāne un sitaminstrumentāliste Milana Maksimova.

Signe Lagzdiņa: Saki, kāda ir tava vasara, cik muzikāli tā bijusi piepildīta un vai ir kādi notikumi, kurus tu vari ierakstīt savā atmiņā kā īpašus?

Santa Šillere: Mana vasara bija ļoti brīnišķīga – tieši tāda, kādu to vēlējos: lai tā nebūtu pārpildīta ar koncertdarbiem. Jau pirms kāda laika biju nolēmusi, ka mana vasara būs tāda, lai varētu lēktu nākamajā radošajā posmā. Biju radošajā nometnē, kurā komponēju, domājot par 2026. gadu, kad iznāks nākamais albums. Līdz ar to ir ļoti patīkams balanss starp darbu uz skatuves, darbu studijā un komponēšanu, pa vidu apmeklējot arī koncertus. Tāds jauks plūdums.

Jo parasti jau vasara mūziķiem ir tāds kā pļaujas laiks un karsts darba cēliens. Bet es šogad paņēmu vasaru sev, domājot par nākotni, kad došos pie klausītājiem. 

Tu saki – nometne. Tev ir īpašās vietas, kurp tu brauc?

Vietas mainās. Man svarīgākais bija atslēgties no pilsētas dunas, jo ļoti uzsūcu vidi, kurā atrodos. Ja esmu Rīgā, tad uzreiz gribas darīt, iet un rosīties, bet šogad sapratu: lai atvērtu to "kanālu", no kura uz nošpapīra nāk jauna strāva, vajag nedaudz atslēgties.

Šoreiz izmantoju privilēģiju un padzīvoju pie savas mīļās draudzenes Anniņas, kurai ir lauku māja Skrundā: tā ir ļoti liela, agrāk tur dzīvojuši pie diviem desmitiem cilvēku, bet šobrīd tā ir vieta, kur mēs, Anniņas draugi, aizbraucam ciemos. Viņa man bija atvēlējusi visu otro stāvu!

Šī māja ir pie Ventas, Ventaslīčos, kur ir daba, svaigs gaiss un klusums. Kā tur nav? Tur nav interneta pieslēguma, tā ka vari atslēgties no ikdienā lietotajām elektroniskajām ierīcēm un sociālo tīklu važām… Pavadīju tur nedēļu, un varu teikt, ka puse no nākamā albuma jau uzlikta uz nošpapīra.

Protams, kad satikšu dzīvus mūziķus, sintēze veidosies nākamajā līmenī. Taču – jā, mana vide bija tāda, ka atslēdzos no visa un ieklausījos, kas manī sakrājies. Jo patiesībā jau teju trīs gadi būs pagājuši kopš mana pirmā albuma izdošanas. Laiks skrien, un tagad varu runāt par nākamo. 

Taču pirms tam vēl ir koncerts "Woman in Jazz" un arī citi notikumi. Vai nedēļa klusumā tev palīdzēja saslēgties ar aizvadītā gadsimta lieliskajām džeza dziedātājām? 

Absolūti! Mēs, protams, nezinām, kā viņas jutās un dzīvoja tajā laikā, taču tas, ka ar šīs programmas palīdzību saslēdzos ar savām mīļajām dziedātājām – esmu tik priecīga, ka šī ideja atnāca tik dabiski. Sāksim ar divdesmito, trīsdesmito gadu sākuma ar mūsu vokālā džeza etaloniem un pirmsācējiem, un pakāpeniski atnāksim līdz mūsdienām. Koncertam būs divas daļas.

Būsim reāli – džeza vēsture nav tik sena, tos simt gadus koncerta laikā varam iziet cauri. Man pats galvenais – klausītājam iedot gan to garšu, kā džezs evolucionējis, gan arī to, kāda ir sieviete džezā – jo šodien viņa tomēr ir citādāka nekā pirms simt gadiem. (..)

Un kādi ir tavi novērojumi – kādas bija džeza dziedātājas pirms simt gadiem? Un kas, tavuprāt, šodien ir mainījies?

Sieviete džezā šodien ir daudz drosmīgāka. Tā ir arī laikmeta iezīme. Bet galvenā uzvara ir tā, ka šodien sievietes džezā ir līdzvērtīgas spēlētājas vīriešiem. Negribu debatēt par dzimumu cīņu, bet tik tiešām –

ja skatāmies vēsturiski, sieviete vokāliste džezā bija tā, kas iznāca skaistā kleitā, nodziedot tēmu un iedodot kādu estētisku garšu.

Bet Ella Ficdžeralda absolūti reprezentēja sevi kā improvizatori, kas tolaik vispār nebija iedomājams – ka blakus trompetes, saksofona solo vai kādam orķestra "tutti" būs arī sievietes vokālais solo!

Domāju, ka tā evolūcija mūs dabiski nesusi pa solīšiem uz priekšu, un vokālists – ne tikai sieviete! – ir līdzvērtīgs instrumentālistam. Tā ir šodienas garša, ka mēs visi uz skatuves esam ar vienotu sajūtu un mērķi. Man šķiet, ka sieviete šodien ļoti labi jūtas uz skatuves. Arī pirms simt gadiem viņai bija,  ko teikt, bet laikmets mums iedevis vēl papildus ekskluzīvu iespēju runāt, paust savas domas un skaisti izskatīties…

Vai tev ir mīļākā dziedātāja džezā, ar kuras ierakstiem tu esi dzīvojusi vai kurai kaut kādā ziņā esi vēlējusies līdzināties?

Tas ir periodiski. Kad ļoti intensīvi mācies savu specialitāti, sadzirdi vienu vokālistu, pēc tam nākamo, nākamo, un redzi, kā viņi viens no otra ir iedvesmojušies un mainījušies. Mans senais etalons improvizācijas brīvības ziņā ir Ella Fidžeralda, taču laikam no maģiskā trio, kurā ir Ella, Billija Holideja un Sāra Vona,

man laikam tuvākais ir Sāras Vonas domāšanas veids – viņas improvizācijas ir ļoti, ļoti unikālas. Brīdī, kad sāku viņu klausīties, likās – tur nav tikai Ellas virpulīši un unikālās, filigrānās līnijas, bet balsvedība ir vairāk instrumentāla, harmoniskāka. Ļoti interesanti.

Vienu laiku mans etalons bija Nensija Vilsone, kura kādā intervijā minējusi, ka nevēlas, lai viņu klasificē kā džeza dziedātāju, bet gan dziedātāju, kura stāsta stāstu. (..)Mēs, protams, arī esam pārgājuši tajā formā, ka varam būt instruments, rotaļāties un improvizēt, taču mūsu pamatuzdevums ir stāstu stāstīšana. Mācoties Mūzikas akadēmijā, pavadīju daudz laika, klausoties Nensiju – viņas balsī un viņas frāzējumā, kā viņa dzied gan ierakstos, gan dzīvē – cik tas ir ļoti dzīvi! Jā, laikam stāstniecībā viņa varētu būt mans etalons.

Programmā, kuru izpildīšu "M/Darbnīcā", ar katru no šīm dziedātājām man bijis īsāks vai garāks kontakts, taču visas kā viena pa kripatiņai nesušas kaut ko klāt [arī manā sniegumā].