Oksana Zabužko ir mūsdienu ukraiņu rakstniece, dzejniece un esejiste, vairāku dzejas grāmatu, eseju krājumu un romānu autore.  Pazīstama gan kā rakstniece, gan kā literatūras kritiķe.

Viņas pirmajam romānam "Lauka pētījumi ukraiņu seksā" (1996), kas dēvēts par vienu no postpadomju perioda ukraiņu literatūras pamattekstiem, ir bijuši 13 izdevumi Ukrainā, tas tulkots 15 valodās. Savos darbos Zabužko pievēršas ukraiņu nacionālās identitātes jautājumiem, postkoloniālajām problēmām un feminismam.

Oksana Zabužko tiek uzskatīta par vienu no ietekmīgākajiem ukraiņu intelektuāļiem. 

Tagad izdevniecībā "Latvijas Mediji" izdota viņas grāmata "Pamesto noslēpumu muzejs", kas iznācis Māras Poļakovas tulkojumā, bet pirmo reizi dienas gaismu ieraudzīja 2010. gadā.

Liega Piešiņa par grāmatu sarunājas ar vēsturnieku Mārtiņu Mintauru.

Vai šo romānu tu vairāk lasīji vēsturnieks?

Mārtiņš Mintaurs: Mans uzdevums bija to lasīt kā vēsturniekam un pateikt, ko es par to domāju.

Es tiešām sāku lasīt ar tādu vēsturnieka skatu, bet tas ļoti ātri pārgāja – tieši tāpēc, ka grāmata tiešām ir aizraujoši uzrakstīta un izcili tulkota latviešu valodā!

Patiešām nezinu citu piemēru, kur visi dažādie valodas slāņi būtu tik perfekti, precīzi un garšīgi atveidoti latviešu valodā. Tāpēc, neskatoties uz ievērojamo grāmatas apjomu, lasīšana notika raiti. Izlasīju to ātri, un domāju, ka arī liela daļa lasītāju to izlasīs ātri. Tātad sāku šo romānu lasīt kā vēsturnieks, bet turpināju to baudīt kā lasītājs, kuram ir ļoti interesanti to izlasīt līdz galam, gaidot, kas sekos aiz nākamā pagrieziena. Tie, kas lasīs, domāju, tie arī sapratīs. Viņi ļoti ātri nokļūs šī teksta varā.

Šajā grāmatā ir arī ļoti daudz atbalsu...

Jā. Tāpēc, ka tur ir dažādi laika slāņi. Ja skatās no literatūras teorijas viedokļa, tas ir postmodernisms – stāstā ir paralēlā darbība dažādās laika dimensijās, kas arī, starp citu, izklausās it kā ļoti vienkāršs un dzirdēts paņēmiens gan literatūrā, gan kino, bet pieņemu, ka to ir ļoti grūti izveidot tā, lai tas savienotos dabiski; lai nebūtu sajūtas, ka šī grāmata sadalīta trijās vai četrās paralēlās sižeta līnijās. Šeit tas viss patiešām savijies un savienots kopā ļoti meistarīgi, tāpēc arī panākts maģiskā reālisma efekts – nevis literatūras klasifikācijas nozīmē, bet tādā ziņā, ka tu lasi un saproti, ka tā nav pasaka, tā nav fantāzijas literatūra: te ir gan reālas personas, gan reāli notikumi, gan atbalsis no reālajiem notikumiem, un tas viss kopā veido patiešām maģisku literatūras iztēles un dzīves savienojumu. Tāpēc atbalsis ir ļoti svarīga lieta – tās satur kopā dažādās laika un telpas dimensijas: mēs to visu lasām kā vienu romānu, saistītu vēstījumu, kurš ir ļoti daudzšķautnains. Tas parādās dažādās perspektīvās, no dažādām pusēm.

Pagātne, kas nav beigusies. Ko tu saki no šāda aspekta?

Jā,

grāmata ir ļoti labs piemērs tam, ko nozīmē frāze "pagātne, kas nav pagājusi" vai "pagātne, kas patiesībā nav beigusies".

Protams, ka mēs varam teikt, ka pagātne jau ir tas, kas notika pirms trim minūtēm – tā tehniski skatoties no fizikas viedokļa. Tā ir pagātne, kas cilvēkam nāk līdzi burtiskā nozīmē, jo savu pieredzi mēs izdzēst nevaram. Varam gan to atcerēties dažādos kontekstos, un katru reizi atcerēties kaut ko citu – no bērnības vai kāda cita savas dzīves laika, un tas tikai pierāda, ka mūsu atmiņas nav vienādas, tās nav vienmēr identiskas: vienus un tos pašus notikumus mēs atceramies dažādi.

Postpadomju un padomju okupācijas laika pieredzes slāņus grāmatā var atpazīt arī Latvijas pagātnes kontekstā. Vai no savas biogrāfijas vai vēsturiskām paralēlēm – te ir ļoti daudz kopīga, kas nav vis parādīts plakani, ilustratīvi vai plakātiski, bet kas atnāk kā impulsi no pagātnes vai personiskās pieredzes. Kad saproti: jā, tas ir tieši tas, ko es atceros, par ko es domāju.

Kā ir ar tādu jēdzienu kā briesmu instinkts? Jo man šķiet, ka šobrīd mēs brīžam atsakāmies no kādām smagākām tēmām un sakām, ka mums to briesmu ir par daudz. Bet vai nav tā, ka šis briesmu instinkts, pateicoties tam, kā autore to ir uzrakstījusi, mums liek izjust asumu un apzināties briesmu sajūtu?

Briesmu instinkts, protams, ar laiku notrulinās, tāpēc svarīgi, ka ir tieši šādi romāni, kas patiesībā ir kā brīdinājums – tu redzi, cik tās briesmas var būt ikdienišķas, nepamanāmas. Ka viss sakrājas un akumulējas pamazām, un notikumu trajektorija aizved līdz katastrofai – vai tie ir četrdesmitie gadi nacionālo partizānu cīņu kontekstā, vai 90. gadu kriminālais bizness.

Briesmas patiesībā neuzkrīt uz galvas: tās patiesībā ir ļoti ikdienišķas un tieši tāpēc bīstamas, jo viss notiek pamazām. Kaut kur kaut kas sakrājas, veidojas dažādās kombinācijas, kas var beigties arī bez briesmām un bez katastrofām, bet ļoti iespējams, ka var novest arī pie traģiskajām beigām.

Tāpēc tas briesmu instinkts... Ja mēs domājam par karu Ukrainā, tad sākumā visus tas interesēja, visi par to runāja, bet pēc tam pamazām tā interese tā kā atkāpās. Viena daļa cilvēku saka – es to nevaru skatīties, es to nevaru izturēt, un es to nekādi nevaru ietekmēt. Kad cilvēks saprot, ka viņa līdzpārdzīvojums uz karstām pēdām nekādas izmaiņas neradīs un neko neapturēs, psiholoģiski nāk kaut kāds atslābums…

Bet ukraiņiem jau nav izvēles – viņiem vienkārši jāiztur, jāpaliek dzīviem un jānokļūst līdz uzvarai. Mums ir tā "privilēģija", ka varam atļauties teikt – "es to vairs nevaru izturēt". Ar to atšķiras mūsu situācija no Ukrainas. Viņiem iespējas izvēlēties nav.

Vairāk – ierakstā.