Rīgas Starptautiskā kinofestivāla (“Riga IFF”) kuratores Dārtas Ceriņas aicinājums uz kādu no festivāla filmām, kas saistītas ar mākslinieciskiem procesiem un radošām personībām.

Rīgas Starptautiskā kinofestivāla 10. norises gadu jubilejā sastopami gana daudz kinodarbi no šīgada Kannu kinofestivāla. Viens no pamanītākajiem un visskaļāk izskanējušajiem notikumiem bija Vima Vendersa (Wim Wenders) dubultseanss, ko viņš sagādāja Kannās. Proti, viņš pirmizrādīja ne tikai dokumentālo portretējumu, kas bija veidots 3D attēlveidē par Anselmu Kīferu (Anselm Kiefer), bet pirmizrādi sagaidīja arī viņa bijības un cieņas apliecinājums Japānas sabiedrībai un kultūrai, proti, filma „Jaukās dienas”.

Tā rotaļājas ar vienkāršu ļaužu dzīves motīviem, ikdienas rutīnu, skaistumu mazajās detaļās un arī komorebi, kas Japānā ir saules gaismas fotografēšana caur koku vai krūmu zariem.

Tas savā ziņā ieved apslēpta vīra identitātes stāstā un spēlē. Šis darbs, kas piesaukts kā oda laimīgo cilvēku dzīvei, ļauj skatītājiem satikt Hirejamu, kurš ikdienā tīra sabiedriskās tualetes. Skatītājam skopi sniedz informāciju par galveno varoni, vien piedāvājot viņu ieraudzīt darbībā, viņam birstējot podus vai tīrot un rūpējoties par citu cilvēku labbūtību vai sabiedriski pieejamiem pakalpojumiem. Pamazām tiek radīta intriga, kas tad īsti ir šis klusējošais, sirmais vecais vīrs Hirejama un ko patiesībā viņa labie nolūki aiz savas stoiķa maskas slēpj. Daudz neatklājot par filmas sižetu, noteikti jāmin tas, ka Vims Venderss, vācu kino klasiķis, veidojot šādu visnotaļ Japānas atsauču pilnu darbu, ir pamatīgi sevi iesvaidījis klasiķa Jasudžiro Ozu (Yasujirō Ozu)  pasaulē. Kas zīmīgi, viņa filma „Vēls rudens”, kas tapa pirms 60 gadiem, arī piedāvā varoni ar tieši šādu pašu vārdu – Hirejama.

Skatoties filmu, noteikti pievērsiet uzmanību ne tikai kadru puantilismam. Venders izvēlas parādīt Tokiju, šo metropoli, lielpilsētu, stikla fasāžu, sienu namu kā tādu hipermārketa sabiedrību.

Tajā pašā laikā, viņš atsedz ļoti daudz nelielā, un tieši nelielajā viņš atrod cildeno. Savā ziņā filma ir ceļa filma. Šeit ir ļoti būtisks, līdzīgi kā Vendersa filmā „Parīze, Teksasa”, skaņu celiņš, un šo filmu savā ziņā var dēvēt par vizuālo albumu 70-to, 80-to gadu rokmūzikas balādē. Tā ir antoloģija, kurā izskan Petijas Smitas (Patti Smith), Lū Rīda (Lou Reed), The Animals un daudzu citu kanonisku mākslinieku un grupu darbi. Nedaudz atverot iekavas tam, ko nozīmē filmas nosaukums „Jaukās dienas”- tas ir veltījums Lū Rīda ievērojamajam skaņdarbam Perfect Day.