Rīgas Starptautiskā kinofestivāla (Riga IFF) kuratore Dārta Ceriņa 

Turpinot pārskatīt un pētīt Rīgas Starptautiskā kinofestivāla desmitā gada programmu, gribētos izcelt interesantās un neordinārās britu kinorežisores Džoenas Hogas jaunāko darbu "Mūžīgā meita", kas pērn Venēcijas kinofestivālā sagaidīja savu pasaules pirmizrādi.

Filma ir teicams spogulis ļoti zināmajam Stenlija Kubrika darbam "Mirdzums". Filmā "Mūžīgā meita" pusmūža režisore Džūlija, kuru atveido Tilda Svintone, kopā ar savu māti, kuru arī atveido Tilda Svintone, atgriežas dzimtas mājās, kur viņas abas pavadījušas savas bērnības un jaunības dienas. Kādreiz atmiņas siltumā iekrāsotais nams šobrīd pārtapis par visnotaļ ledainu, dzestru un gotisku ēku, kurā ierīkota viesnīca. Apmeklējot šo māju, viņas tajā ir vienīgās klientes.

Ja Stenlija Kubrika filmā "Mirdzums" milzīgo viesnīcu pieskata Džeka Nikolsona atveidotais rakstnieks, Tilda Svintone atveido režisori, kura tieši šobrīd raksta scenāriju. Paralēls skats izveidojas starp šīm filmām, jo piepeši arī pati telpa sāk runāt, čukstēt, atklāt dažādus noslēpumus, dezorientējot savus varoņus un pārbaudot, vai apziņa viņus nemāna.

Džoenas Hogas vārdu, iespējams, būsiet jau dzirdējuši vai redzējuši arī viņas nesenāko diloģiju "Suvenīrs", kurā galvenās lomas atveido gan Tilda Svintone, gan viņas meita Onora. Arī šī diloģija, tāpat kā "Mūžīgā meita", pietveras ne tik daudz freidiskajiem minējumiem par mātes un meitas attiecībām, savā ziņā arī līdzatkarību un neredzamo saišu spēku: režisore tajā aplūko kino veidotāju ģimenes attiecības. Tieši tādēļ "Mūžīgās meitas" saspēle ar filmu "Mirdzums" ir ārkārtīgi būtiska, un arī tiem, kas šo filmu ir iepriekš redzējuši, atkārtota tās noskatīšanās garantēs vēl papildu jēgslāņus, arī metaforu un simbolu atkodēšanas iespējas.

Radniecība starp filmām "Mūžīgā meita" un "Mirdzums" īpaši akcentējama arī muzikālās partitūras kontekstā, proti, šīs filmas vieno ungāru komponista Bēlas Bartoka skaņdarbi, kuri daudzkārt filmā atkārtojas kā vadmotīvi.

"Mūžīgo meitu" nevarētu saukt par tīra žanra piemēru. Tajā ir gotiskā vai šausmu kino elementi, bet galvenokārt atmosfēras, muzikālās intensitātes un ķermeniskās telpas izteiksmē.

Ģimenes attiecības šajā darbā ir sastopamas vairākos līmeņos. Tildai Svintonei atveidojot gan māti, gan meitu, virtuozi tiek veidoti dialogi un izspēlēti strīdi. Tāpat šeit ir pašas režisores attiecības ar Stenliju Kubriku un kino mantojumu. Tikām Svintones atveidotā Džūlija, kura veido jauno kinofilmas scenāriju, vēlas atrisināt arī savas radniecības saites ar topošo filmu.