Stāsta Rīgas Starptautiskā kinofestivāla (Riga IFF) kuratore Dārta Ceriņa

Ieskatoties Rīgas Starptautiskā kinofestivāla programmā, viens no gaviļniekiem līdztekus pašam festivālam ir Džims Džārmušs (Jim Jarmusch), kurš šogad svin 70. jubileju. 

Festivāla retrospekcijas programmā ir skatāmas četras viņa filmas, un viena no tām ir "Kafija un cigaretes", kas ir 2003. gada darbs. Vajadzētu teikt – "it kā", jo šī pilnmetrāžas filma savā ziņā ir vairāku īsfilmu jeb epizodisku dialogu savirknējums – vinjete. Šīs īsfilmas tapušas Džārmuša dažādos radošās darbības posmos: te ir īsfilmas gan no 80. un 90. gadiem, tāpat arī tās, kas  tapušas 2000. gadu sākumā. 

Kas tad īsti ir šis sarunu antoloģijas cikla mugurkauls? Kas vieno šos 11 īsos kinostāstus?

Pats Džārmušs visnotaļ draiski sacījis, ka cilvēku dzīvēs runa jau vienmēr ir tikai par atkarību izraisošām vielām – par kino, par tabaku, par kafiju. Tieši tādēļ viņš mēģinājis veidot kino kā sarunu ar saviem tuvākajiem draugiem, un uz ekrāna mēs patiešām ieraugām Džārmuša dzīves laikā nozīmīgākos cilvēkus: te ir gan mūziķis Igijs Pops, gan hiphopa mākslinieks RZA, gan franču aktieris Alekss Deskā, austrāliešu aktrise Keita Blanšeta, Toms Veits un daudzi citi.

Šie Džārmušam tuvie cilvēki satiekas prozaiskās, ikdienišķās situācijās, runājot vai nu par Elvisa Preslija ļaunā dvīņubrāļa teoriju vai "Teslas" elektrības mītiem un vēl daudziem citiem mazsvarīgiem vai arī ļoti, ļoti svarīgiem niekiem un eksistenciālām tēmām, ļaujoties kopā būšanas priekam un tuvībai.

Šis darbs savā ziņā ir metafora un tiešs pietuvinājums tam, kā pats autors redz kino veidošanu un kinomākslu kā tādu, proti, tā ir būšana kopā ar tuvākajiem cilvēkiem.

Pašam Džārmušam attīstot arī mūziķa karjeru un darbojoties duetā Sqürl, arī visā viņa filmogrāfijā ļoti būtiska loma ir gan mūzikai, jebkāda veida skanējuma dialogu ritmiem, jebkāda veida muzikālajām faktūrām. Tieši tādēļ šī sarunu filma savā ziņā ir skatāma kā muzikāls darbs – tās ir 11 dažādas balādes jeb dziesmas piesmēķētās, melnbaltās, nedaudz arī nolaistās telpās, kurās kafiju ik pa laikam pienes Bila Mareja atveidotais oficiants. Tās ir 11 dziesmas par muļķīgo, par nenozīmīgo, par daudznozīmīgo, par vajadzīgo un reizēm arī to, par ko mēs īsti nekad nedomājam vai arī nevēlamies domāt.