Stāsta Rīgas Starptautiskā kinofestivāla (Riga IFF) kuratore Dārta Ceriņa

Rīgas Starptautiskā kino festivāla desmitgades programmā iespējams atrast un atrakt vienu no visskaistākajiem šī gada darbiem - itāļu režisores Aličes Rorvaheres jaunāko filmu „Himera”. Šis darbs, kurā, atsaucoties uz Rīgas Starptautiskā kinofestivāla pagājušā gada retrospekcijas galveno varoni Pjēru Paolo Pazolīni, ir rodama ļoti tieša, ļoti cieša un nepārprotama viņa kino atmosfēras un arī faktūru klātbūtne.

„Himeras” darbība norisinās 80. gadu Toskānā, un galvenais varonis ir Artūrs, kuru atveido Džošs O’Konors, šobrīd viens no daudzsološākajiem britu kino aktieriem kuri vairums skatītāju atcerēsies kā karali Čārlzu no “Netflix” seriāla “Kronis”.

Viņa tēls - apbružātais, neviennozīmīgais, pelēkais un nedaudz neuzticamības iespaidu atstājošais Artūrs, tērpies baltā, nosmulētā linu uzvalciņā. Viņš ir atgriezies savas mīļotās Benjaminas dzimtas mājās. Šajā aizauguša dārza apjoztajā namā viņu sagaida Izabellas Roselīni atveidotā izbijusī operdziedātāja un bariņš māsu, kuras piemin zaudēto Benjaminu. Atbildes par to, kas noticis ar mīļoto, atklājas ļoti pakāpeniski. Tikmēr filmas scenāriskā uzmanība veltīta tam, kā Artūrs un ģimene mēģina tikt galā ar zaudējumu un ar sērām. Viņš, izmantojot savu arheoloģisko ožu, kopā ar domubiedriem ļaujas Toskānas piekrastes lauku un palieņu atrakšanai, meklējot vērtīgas etrusku apbedījuma vietas.

Artūrs savā ziņā simboliski mēģina ne tik daudz kā aizrakt savu pagātni, bet atrakt arī savu nākotni.

Filmas režisore Aliče Rorvahere ir viena no šī brīža daudzsološākajām vidējās paaudzes režisorēm, viņas darbi ir izrādīti daudzos festivālos, bet jo īpaši siltas attiecības viņai ar Kannu kinofestivālu. Arī filma „Himera” šogad tika izrādīta Kannu kinofestivāla galvenajā konkursa.

Šo kinodarbu var salīdzināt ne tikai ar Pazolīni kino dzejas iezīmēm. Visnotaļ silta, mirguļojoša gaisma, savā ziņā tāda impresionisma palete piemīt šim kino darbam, kas ir kā neordinārs spogulis 80. gadu Itālijas sabiedrībai. Filma ir visnotaļ vitāla, enerģiska, ritmiska un spēcīga, arī rādot, kā tiek risinātas attiecības starp turīgajiem un nabagajiem, mijiedarbe starp paēdušo un neēdušo, kā satiekas tas, kurš nodejojis visu nakti, un tas, kurš nevienu reizi nav dejojis.

Šeit karnevālam vai mēģinājumam apvērst ierasto sabiedrības kārtību ir ļoti liela nozīme.

Domāju, ka skatītājiem būs interesanti vērot autsaidera un videi nepiederīgā brita Artūra pretstatu tā laika Itālijas sabiedrībai un tās siltumam. Šie pretstatu toņi filmā parādās, protams, arī muzikālajā audumā, kur popa un disko balādes savienotas kopā ar Verdi operu fragmentiem.