Vilis Kasims ir latviešu rakstnieks, tulkotājs, redaktors un literārais aģents. Publicējas no 2006. gada. Viņa pirmais iespiestais darbs ir satīrisks un tā nosaukums "Lielā pasaule". Nesen kopā ar rakstnieci Daci Vīganti viesojās pie Vācijas lasītājiem.  Liega Piešiņa viņu uzaicināja uz sarunu par jaunāko darbu, romānu esejās "Svešuma grāmata", kas iznākusi izdevniecībā "Latvijas

Vilis Kasims: “Svešuma grāmatu” nosaucām par romānu esejās, jo tās ir it kā atsevišķas esejas, kas savstarpēji saistītas ar vienojošo pavedienu - tēva lomu, gan man pašam zaudējot tēvu pirms dažiem gadiem, gan pāris gadus pēc tam, kad piedzima mana pirmā meita un vajadzēja savā ziņā pārorientēt sevi un mēģināt saprast, kas es tagad esmu. Es joprojām, protams, esmu dēls savai mammai un arī savam tēvam, pat, ja viņš ir aizgājis, bet vienlaikus tagad man jāuzņemas cita loma.

Atgriežoties atmiņās par šiem laikiem, kad pats augu, kādas bija manas attiecības ar tēvu, es sapratu, ka man ar tēvu ir kopīga iekšējā svešuma sajūta, kas vienlaikus pastāvīgi pavada un no kuras it kā gribas atbrīvoties, bet tajā pašā laikā tas ir tas, kas sniedz iedvesmu, kur var iegūt ļoti daudz ko.

Šajās esejās vēlējos koncentrēties uz to labo, ko var iegūt no šīs svešuma sajūtas, vienlaikus meklējot tai saknes, bet tad arī mēģinot izvērtēt un saprast, ko es daru ar šo svešumu sajūtu un kāpēc man negribas to zaudēt.

Nils Sakss, arī pretrunīgi, runā par pieaugšanu. Man šķiet, ka tas, ko Jūs darāt - tā arī ir pieaugšana, vienkārši to esat nosaucis citā vārdā.

Jā, domāju, ka pieaugšana ir nebeidzams process. Gribētu cerēt, ka gan es, gan Jūs, gan visi klausītāji turpina pieaugt. Varbūt pēc pieciem gadiem, kad atkal rakstīšu par pieaugšanu, tas jau būs pavisam citādi un tur būs cits rakurss.

It viss mūsu dzīvē, man šķiet, ir pastāvīga sevis pārradīšana, pastāvīgi sevis meklējumi un atrašana, atkal pazaudēšana.

Pieaugšanai kā tādai ir iespējami ļoti daudz dažādi skatījumi. Man liekas, ir ļoti labi, ka ir gan Nila Saksa grāmata, gan Svena Kuzmina “Brīvībene”, gan Annas Auziņas “Mājoklis”, Dainas Tabūnas grāmata, Jāņa Joņeva, ļoti daudz var nosaukt, kas visas savā ziņā ir par pieaugšanu no atšķirīgiem skatupunktiem. Tieši šie atšķirīgie skatupunkti, man liekas, ir vērtīgākais, kas ir mūsdienu latviešu literatūrā, ka ir cilvēki, kas nāk no dažādām pieredzēm un dažādos veidos apraksta šo savu pieredzi.

Parunāsim par žanru, jo eseja nav pats populārākais žanrs. Šo žanru vairāk mēģina iedzīvināt, tas nenāk organiski. Jums tas likās organiski?

Jā. Šajā grāmatā “organiski” ir tas vārds, kas man šķiet piemērotākais. Pašā sākumā tas daļēji bija apstākļu dēļ, proti, ar mazu bērnu ir ļoti grūti katru dienu vairākas stundas pievērsties domām par romānu, jo tas ir kaut kas tāds, kur tev pastāvīgi jābūt tajā prāta stāvoklī.

Ar esejām vari pievērsties konkrētai pieredzei, pievērsties valodai, pievērsties pašai rakstīšanai tajā stundā vai divās, kas tev ir.

Kad sāku to darīt, tā bija atvēršanās sajūta, ka, jā, tas patiesībā ir tieši tas, kā jūtos, ļoti brīvi, kā elpot man bija rakstīt šo grāmatu. Arī tāpēc, ka tagad, kad pieaugšana ir mazliet aizgājusi kādus soļus uz priekšu, man aizvien vairāk ir sajūta, ka es gribu rakstīt to, kas pašam šķiet vērtīgs un netērēt laiku varbūt interesantās idejās, bet kuras nešķiet absolūti nepieciešams izteikt. Šajā gadījumā es gribēju runāt par tēva lomu, par svešuma sajūtu, un man likās, ka esejas ir tam piemērotākā forma. Kad sāku rakstīt, sapratu - jā, tur nav citu variantu.