26. augustā plkst. 19.00 uz koncertu "Bahs. Mocarts. De Mejs" klausītājus ielūdz Orķestris "Rīga" un diriģents Guntis Kuzma, pie ērgelēm būs Kristīne Adamaite, bet fagota solo atskaņos Raimonds Gulbis, ar kuru tiekamies pirmdienas rīta intervijā.

Koncertprogramma piedāvā krāšņu muzikālu ceļojumu no baroka un klasicisma līdz mūsdienām. Izskanēs J. S. Baha Prelūdija un fūga B-dur aranžējumā pūšaminstrumentu orķestrim, kas oriģināli ir Baha ērģeļpārlikums A. Vivaldi koncertam d-moll no opusa L’estro armonico – spilgts piemērs baroka radošajai tradīcijai. Ērģelniece Kristīne Adamaite atskaņos vienu no ievērojamākajiem Baha vēlīnā perioda ērģeļdarbiem – Prelūdiju un fūgu dominorā.

V. A. Mocarta fagota koncerts B-dur, ko komponists rakstījis 18 gadu vecumā, ļauj fagotam izskanēt kā liriskam un virtuozam soloinstrumentam, kuru koncertā pārvaldīs Raimonds Gulbis.

Retāk dzirdētie Mocarta ērģeļdarbi — rotaļīgā "Leipcigas žiga" un "Andante F-dur" — atklāj komponista izsmalcināto mūzikas valodu arī ārpus operas un simfonijas žanra. Izskanēs arī mūsdienu holandiešu komponista J. de Meija simfoniskie opusi“The Red Tower un Echoes of San Marco, kur skaņradi iedvesmojusi vēstursikā ainava un arhitektūra.

Inta Pīrāga: Raimond, ar ko šis koncerts ir īpašs Mocartam?

Mocartam tas ir īpašs ar to, ka šis koncerts ir pirmais koncerts pūšamajiem instrumentiem, ko Mocarts jelkad ir uzrakstījis, un tas ir tāds liels gods – būt pirmajam. Šis koncerts tad arī kļuvis par jebkura fagotista standarta klasiku, kas vienmēr jāspēlē konkursos, kurus mācās ļoti agri, salīdzinot ar citiem koncertiem. Jebkuram fagotistam šis Mocarta koncerts ir tāds, ar kuru ceļamies, dzīvojam un ejam gulēt. 

Fagotistiem no klasikas repertuāra nav nemaz tik liela izvēle.

Mums ir tāds zelta trio ar Mocarta, Vēberu un Sensānsu. Tāds kodoliņš, kas tiek apaudzēts, kā nu kurš redz. 

Tomēr koncertā kopā ar Orķestri "Rīga" nespēlēsiet Mocarta oriģinālo salikumu – tā būs transkripcija. Kurš ir tik drosmīgs bijis, kas ķēries pie tās klāt?

Koninkss. Viņš daudz pārlicis klasiskos darbus tieši pūšamajiem instrumentiem. Arī mēs orķestrī daudzas notis saņemam tieši no šī izdevēja. Šie pārlikumi ir ļoti veiksmīgi. Šos pašus pārlikumus pirms tam izmantoja arī Andris Poga pūtēju orķestrim, tā ka tādā ziņā mums ir, kur paņemt klasiku, lai tas neizklausītos pilnīgi ačgārni.

Darbodamies gan Nacionālajā orķestrī, gan arī Orķestrī "Rīga", šo mūziku noteikti esat spēlējis gan oriģinālajā versijā ar simfonisko orķestri, gan tagad arī ar Orķestri "Rīga". Vai fagota partija paliek viena un tā pati? Un kā mainās jūsu attieksme?

Man bijusi ļoti interesanta satikšanās ar Mocartu tieši fagota koncertā. Nacionālajā orķestrī to spēlēt nav iznācis, bet kā solists esmu to spēlējis kopā ar Darmštates jauniešu simfonisko orķestri, turklāt Austrijas pilsētā Grācā, un Austrijā spēlēt Mocartu – tas vienmēr bijis tāds komplicēts pienākums. Šķiet, toreiz man bija deviņpadsmit – tātad biju tikai nedaudz vecāks nekā Mocarts, kad šo koncertu  rakstīja. Jo Mocarts to uzrakstīja 18 gados.

Tagad, pēc ilgāka laika, sanāk spēlēt šo pašu koncertu ar pūtēju orķestri. Ir atšķirības – neteikšu, ka tas būtu viens un tas pats. Lai gan fagotists tāpat stāv priekšā, īstenībā tur ir diezgan lielas atšķirības gan skanējuma, gan orķestrācijas ziņā, kad tu gaidi vijoles skaņu, bet skan klarnete. Tas nedaudz mulsina. Bet nu jau esmu pieradis….

Vairāk – audioierakstā.