Rvīns Varde šovasar piepulcējies četrdesmitgadniekiem un mums zināms kā  latviešu publicists, putnu fotogrāfs, žurnāla "Rīgas laiks" interviju atšifrētājs un slejas "Vardes saraksts" autors. 2020. gadā ieguvis Latvijas Literatūras gada balvu kategorijā "Spilgtākā debija literatūrā" par dokumentālās īsprozas skiču krājumu "Kas te notiek". Šogad "Dienas grāmatā" iznākusi viņa grāmata "Kur tu biji". Daudzi viņu iemīļojuši kā Latvijas Televīzijas vides raidījuma "Zaļgalvis" vadītāju.

25. novembra vakarā viņš viesosies Salacgrīvas bibliotēkā, bet trešdienas rītā skan Liegas Piešiņas saruna "Kur tu biji"ar Rvīnu Vardi.

Rvīns Varde: Grāmata zināmā mērā ir par identitātes veidošanos, tāpēc varoņi nav pabeigti - viņiem tādiem jābūt. Viņi ir ceļveži un norādes. Naivums ir viena no skaistākajām lietām, kas var būt, katrā ziņā vērtīgāka par principu, ka dzīvē apmānīs jebkurš un nevienam nevar ticēt. To es uzskatu par postošu un turpinu būt naivs.

Liega Piešiņa: Kādas ir tavas attiecības ar pirmo personu? Tu nereti raksti kā “es”. Cik daudz jūties kā šis varonis?

Es uzaugu ar autobiogrāfijām un autobiogrāfiska tipa tekstiem, līdz ar to man šādi ir vieglāk, un man tas patīk - tas ļauj nogalināt distanci ar lasītāju, jo tas automātiski tiek uztverts kā personisks stāsts gan viņam, gan man.

Tas ir labais. Sliktais ir, ka viss tiek asociēts ar mani. Tagad es esmu tas varonis, es esmu visu to izdarījis, lai gan, protams, nē. Tā ir konfibulācija. Iespējams, nobriedīšu līdz citam veidam, bet pagaidām man tas liekas neizsmeļams placdarms, kurā var arvien vairāk un vairāk sevi atklāt un pēdiņās atklāt. Tas man liekas ļoti interesants process - tu vari sevi izveidot no jauna, un neviens no tevis par to nevar pieprasīt atbildību. Tu vari ar to rotaļāties, veidot jaunu sapņu pasauli un sevi lipināt. Man kā autoram tas liekas ļoti interesants process.

Kas rakstot tev palīdz būt atklātam? Nonākt pie tā, kas grāmatā rakstīts, es gribētu teikt, ka nav viegli.

Viens no pamatnosacījumiem ir atklātība.

Ja rakstu un lapas pusceļā aizmaldos un sāku lielīties, tēlot, izlikties, noķeru liekulību, es dzēšu ārā visu rindkopu. Tas ir pamatprincips, pie tā jāpaliek.

Kā paņēmiens tas ir ļoti efektīvs - atslēga uz sirdi, bet ne tikai tas. Man liekas, ka tas ir būtiski. Taisīt fasādi - tas ir kaut kas cits. Var mēģināt ar to rotaļāties, bet es ar to nenodarbojos. Es cenšos rakstīt ļoti atklāti - ne tādā nozīmē, ka pikanti. Mani interesē tas tonis, kurā var plūst naivums, un tas var plūst tikai atklātībā, tāpēc arī grāmata iesākas ar izteiktu naivumu. Pakāpeniski tas samazinās, jo notikumi vairs neatbilst naivumam, un tie to savā veidā nogalina. Otrs princips ir, ka rakstot es iztēlojos, ka rakstu, piemēram, “Rīgas Laikam”. Tas man automātiski iedod kvalitātes kritēriju.

Vai tev nav tāda sajūta, ka, izlasot šos stāstus, cilvēks var mainīt savu attieksmi pret naivumu, to, ka viņš saprot, ka vairs negrib tāds būt, vai ka tas viņu uzrunā?

Par laimi, man pār to nav teikšanas. Ja es gribētu panākt kādu vēlamo efektu, tas būtu, lai cilvēks justos drusku neērti. Tas nozīmē, ka tas ir viņa iekšējais darbs.