Reinis Zariņš par koncertizrādi "Dailes kanonā": Monta Kroma man šķiet tāda čomiska

"Mani vienmēr sajūsminājusi katra iespēja sadarboties ar citiem māksliniekiem. Ir aizraujoši, ja tev pretī ir kāds cits mūziķis, bet sadarbība ar citas mākslas jomas pārstāvi – tas ir pavisam ekskluzīvi," saka pianists Reinis Zariņš, kurš nule saņēmis valsts augstāko apbalvojumu – Triju Zvaigžņu ordeni.

24. un 25. augustā pulksten 20 Dailes teātrī koncertcikla "Dailes kanons" ietvaros viņš satiksies ar brīnišķīgo aktrisi Lilitu Ozoliņu. Vienojošā būs Montas Kromas dzeja. "Jūtos dziļi privileģēts par iespēju strādāt ar Lilitu, mūsu dzīvo kanonu. Bet – kopīgi tie kanoni arī jālauž, un Monta mūs ar Lilitu uz to mudina. Mums vienmēr ir jāatjaunojas, visu laiku jāaug. Tā mēs kopīgi nospriedām. Tā ka tas ir interesanti – tā patiešām būs Lilitas un mana izrāde, izmantojot Montas tekstus, lai gan man gribētos, lai vairāk tā ir Monta, kuru mēs atdzīvinām," prāto pianists.

Inta Pīrāga: Dailes teātra rīkotā koncertcikla "Dailes kanons" ietvaros radies jauns tandēms, jauns radošs pāris: aktrise Lilita Ozoliņa un pianists Reinis Zariņš. Jūs abi tiksieties projektā, kas veltīts Montas Kromas dzejai. Klausījos, ko aktrise pirms trim nedēļām sacīja maniem kolēģiem raidījumā "Kultūras rondo". Viņas pirmie vārdi, kad uzrunāta šim projektam, bijuši šādi: "Ak, Dievs, pasargi, tas absolūti nav man!" Reini, kāda bija jūsu reakcija, šīs koncertizrādes sakarā izdzirdot Lilitas Ozoliņas vārdu un izdzirdot dzejnieces Montas Kromas vārdu?

Reinis Zariņš: Mani vienmēr sajūsminājusi katra iespēja sadarboties ar citiem māksliniekiem. Bet – gribēt jau var visu ko, taču līdz darīšanai tas nudien nenonāk tik bieži. Jau tad ir aizraujoši, ja tev pretī ir kāds cits mūziķis, bet ja jāsadarbojas ar citas mākslas jomas pārstāvi, tas ir pavisam ekskluzīvi un neparasti. Ar deju man bijusi diezgan ilga sadarbība, tāpat ar gleznošanu, un tagad – ar izcilu aktrisi. Tas ir diezgan pamatīgs darbs, ko varam kopā izdarīt.

Tas mani sajūsmina – ne vien redzēt, KĀ Lilita to dara, bet arī dzirdēt, KĀPĒC viņa to dara tieši TĀ un nevis citādi. Tas domāšanas process... Tas tiešām mani sajūsmina – kaut ko tādu dzirdēt.

Man nav nekādas īpašas izpratnes par šo jomu, lai gan, protams, var teikt, ka mūziķis jau arī ir tāds pats aktieris, kurš kāpj uz skatuves un kādu lomu pilda. Bet tieši šis veids, ko saucam par aktiermākslu – tas man ir kaut kas jauns tieši virtuves puses ziņā. Kā līdz tam visam nonāk. Daudz mācos no Lilitas – tā man ir liela privilēģija un prieks.

Bet par Montu Kromu gan līdz šim praktiski nebiju neko dzirdējis – nebiju lasījis viņas dzejoļus. Varbūt [literatūras] zinātājs šajā brīdī varbūt brīnīsies, bet mēs visi jau nevaram zināt visu.

Katrs kaut kādā ceļā pie kaut kā nonāk – arī caur ieteikumiem, un es ar šo dzeju esmu sastapies caur uzaicinājumu piedalīties šajā koncertizrādē. Montas dzeja ir ļoti daudzveidīga – un tagad man tā ļoti patīk! Varbūt ne pašā sākumā tā bija, bet tagad esmu viņu pašu aiz tiem vārdiem sācis ieraudzīt. Iespējams, ar Lilitas palīdzību.

Arī Lilita Ozoliņa teica, ka viņai bijis nepieciešams ļoti ilgs laiks, lai nobriestu šim projektam un saprastu, ko viņa no tā grib celt ārā. Ka Montai Kromai ir daudz urbāno tekstu par pilsētu, laikmetu un tamlīdzīgi, bet Lilita sapratusi, ka grib izcelt tieši to vienu līniju, kas saistīta ar mākslas darba radīšanas procesu. Un to darīt aktrise grib gan ar gleznotājas Helēnas Heinrihsones palīdzību, gan caur savu dzīvi. Šī jau ir tā tēma, kas jebkuram pianistam ir svarīga un tuva – kā top mākslas darbs. Tas laikam ir līdzīgi – vai tu glezno ar otu, vai lasi vārdu uz skatuves, vai ar pirkstiem iedarbini instrumentu.

Jā – kā līdz tam nonāk, kas ir tas domāšanas ceļš. Man šķiet ļoti unikāli lasīt tieši tos Montas dzejoļus, kas viņai tapuši, vērojot Helēnu Heinrihsoni gleznojam.

Helēna, starp citu, mums abiem ar Lilitu tā puspajokam, pusnopietni teica, ka itin bieži, kad viņa sākusi kaut ko gleznot, Monta sēdējusi istabas stūrī un vērojusi – viņas dalījušas vienu dzīvokli, burtiski dzīvojušas līdzās. Un vienā brīdī Montai dzejolis jau ir gatavs!

Viņa jau ir atkodusi, kas tajā gleznā būs, jau ir izanalizējusi un novērtējusi, kaut glezna vēl tikai taps! Ir tikai pats tās iesākums... Tā sajūta ir tāda, ka tāpat kā vārdus izņem no mutes, tā Helēnai glezna izņemta no rokām, pirms tā vēl tapusi, un jau dzejolī pārvērsta... To, domāju, tieši māksliniekiem ir superinteresanti lasīt un uzzināt šādas lietas. Savā ziņā mums tas šķiet pazīstami – cik radošais process ir neaprēķināms, neparedzams, kā ir ar iedvesmu – kad tā ir un kad tās nav, un kā mēs pie kaut kā nonākam. Tomēr katram mākslas paveidam ir sava pieeja, arī katram māksliniekam ir savs paņēmiens. Un tas ir fascinējoši – ka cilvēki ir tik dažādi.

Vai varat mazliet atklāt, kāds šī koncertstāsta sakarā bija mūzikas meklēšanas process? Vai viegls?

Nebūt. Jo man nav bijusi iepriekšēja pieredze šādu muzikālu dzejas vakaru veidošanā. Sākotnējā doma bija, ka dzejoļi jāilustrē. (..) Tomēr sapratu, ka ir diezgan neauglīgi šādi mēģināt kaut ko piemeklēt.

Un tad Juris Vaivods, kurš lielā mērā ir šīs idejas tēvs, teica – redz, cik Monta ir spilgta, arī mūzikai jābūt līdzīgi spilgtai. Doma tāda, ka tu nemēģini veidot fonu, bet mēģini nostāties šai dzejai līdzās ar vienlīdz spēcīgu mūziku.

Arī tas nav tik viegli, jo man ir tik plašs repertuārs... (..) Cīnīšanās bija diezgan gara, bet pašlaik, šķiet, esmu atradis. Šodien mēģinājumā gan bija sajūta, ka tomēr viens darbs nav vietā – man tā šķita. Lilitai tā nešķita. Tad nu mēs par to pacīnījāmies – redzēs, kā mēs to visu izdarīsim. Mūzika ir no Mesiāna, no mūsu Andra Dzenīša, lielu lomu spēlē arī Imanta Mežaraupa noktirnes. Tā ir mūzika, ko labi zinu – [un šajā koncertizrādē] tam jābūt kaut kam ar kopēju izjūtu, kopēju emociju, ko tas vismaz manī raisa. Jā, un būs arī nedaudz amerikāņu minimālisma, jo īpaši tāpēc, ka Montai itin bieži ir tādas repetitīvas frāzes, kuras mūzikā mēs sauktu par minimālismu.

Starp citu, Helēna Heinrihsone Montas radošajā mantojumā spēlē pat vēl lielāku lomu, nekā mēs to varam aptvert, jo

izrādās, ka Monta bieži esot "uzcepusi" dzejoli un uzreiz zvanījusi Helēnai vai gājusi pie viņas, rādījusi to un teikusi – tagad koriģē! Un Helēna tad arī esot uz nebēdu koriģējusi tieši tos atkārtojumus, kuru viņai šķitis par daudz.

Tas arī ir ļoti interesanti – mēs nezinām, kāds tad bijis tas oriģināls, kas ieceļojis papīrgrozā. Kāds bijis Montas minimālisms un cik daudz no tā mēs šodien zinām.

Jā, tas izklausās dīvaini, ka citas mākslas pārstāvis dod koriģēt savu darbu citas mākslas pārstāvim, kurš to profesionāli nepārvalda. Jūs taču nemēģinājāt koriģēt Lilitu Ozoliņu!

Domāju, ka visās radošajās sadarbībās ir nepieciešama abpusējā domu apmaiņa – ka mēs nevis katrs savu lietu darām, bet kopīgi meklējam risinājumu. Un mēs joprojām esam radošajā procesā, nekas nav gatavs. Man tas nekādā ziņā nešķiet problemātiski, man liekas, ka ir tik jauki, ka mēs neaizveram tās radošās slūžas ciet, netaisām sterili tīru izrādi, bet domājam līdz pēdējam brīdim.

Lilita Ozoliņa tam pašam "Kultūras rondo" teica, ka jūs viņai esot atklājums pēc solokoncerta Dzintaru Mazajā zālē – ka viņa jūsu koncertā jutusies kā vērojot kosmosu. Tas ir jauki, ja viens otru var cienīt par to, ko viņš savā profesijā paveicis. Arī jums noteikti Lilita Ozoliņa asociējas ar viņas izcilajām lomām.

Absolūti! Kā jau sākumā teicu – jūtos dziļi privileģēts par iespēju strādāt ar Lilitu, mūsu dzīvo kanonu. Bet – kopīgi tie kanoni arī jālauž, un Monta mūs ar Lilitu uz to mudina. Mums vienmēr ir jāatjaunojas, visu laiku jāaug. Tā mēs kopīgi nospriedām. Tā ka tas ir interesanti – tā patiešām būs Lilitas un mana izrāde, izmantojot Montas tekstus, lai gan man gribētos, lai vairāk tā ir Monta, kuru mēs atdzīvinām.

Es viņu saucu par Montu, jo visi, ko līdz šim esmu saticis, viņu sauc tieši tā. Helēna Heinrihsone vispār saka – Mončuks. Nekad neviens viņu uzvārdā nav dēvējis un arī es pieņēmu, ka tā tam jābūt. Viņa tādu iespaidu par sevi atstāj – viņa šķiet tāda čomiska.