Šovakar, 23. novembrī, Eduarda Smiļģa dzimšanas dienā, Dailes teātrī notiks ikgadējā "Spēlmaņu nakts" balvu pasniegšanas ceremonija, kas ir viens no galvenajiem atskaites punktiem Latvijas teātros par gada laikā paveikto.

Zināms, ka balvu “Par mūža ieguldījumu teātra mākslā” saņems režisori un skatuves mākslas pedagogi Aina Matīsa un Edmunds Freibergs, bet kopumā balvas par veikumu 2021./2022. gada sezonā tiks pasniegtas vēl 13 kategorijās.

"Spēlmaņu nakti" tiešraidē piedāvās Latvijas Radio 1 un sabiedrisko mediju portāls lsm.lv, savukārt Latvijas Televīzijā ceremonijas norisi varēs vērot no pulksten 21.15.        

Par "Spēmaņu nakts" balvas nozīmīgumu un šā gada iecerēto svētku norisi izvaicājam Teātra darbinieku savienības priekšsēdētāju Ojāru Rubeni, kurš ir arī viens no ceremonijas idejas autoriem.

Liene Jakovļeva: Vai šorīt mostoties, tev bija mazliet savādāka sajūta nekā citurīt?

Ojārs Rubenis: Jā,

jā, ir savādāka sajūta, jo esmu šausmīgi uztraucies... (smejas) Domāju par katru epizodi, kas ir svarīga, lai vispār viss notiktu. Tā ka man tādas īstas svētku sajūtas vēl nav - domāju, ka manējā sāksies tad, kad radioklausītāji beigs klausīties tiešraidi...

Bet... Protams, protams, tā sajūta jau ir, jo visi jau gaida, lai ko kurš arī neteiktu. Gan strādādams teātrī ilgus gadus, gan tagad būdams Teātra darbinieku savienībā, es skaidri zinu, ka katrs cilvēks ļoti pārdzīvo: ir ļoti gandarīts, ja viņš ir nominēts, nemaz jau nerunājot par to, ja dabūjis balvu.

Arī teātris ir priecīgs, jo lieku reizi noskan reklāma un skatītāju pieplūdums vienmēr pēc "Spēlmaņu nakts" ir krietni lielāks, un šajā trakajā laikā tas mums ir ļoti vajadzīgs.

Ja mūzikā ir Lielā mūzikas balva, tad teātrim ir "Spēlmaņu nakts" un pat tie, kas varbūt ikdienā tik bieži nedodas uz teātri, neiet uz koncertiem, tomēr šajās balvu pasniegšanas ceremonijās to priekšstatu gūst un ielūkojas kultūras norisēs. Zinu, ka ļoti daudz ko nedrīkstam atklāt, bet varbūt kādus pavedienus mēs tomēr drīkstam pateikt mūsu klausītājiem? Piemēram, vai taisnība, ka visa ceremonija tiks caurvīta ar Zigmara Liepiņa mūziku?

Taisnība gan. Zigmars Liepiņš ir šī gada jubilārs, bet nu nav viņš vēl tajā vecumā, lai mēs viņam iedotu mūža balvu... Jā, šoreiz tā esam izlēmuši, jo teātrim Zigmars rakstījis ārkārtīgi daudz mūzikas, kas varbūt pat īsti nav apzināta. [Dailes teātra un ceremonijas] muzikālās daļas vadītājs Juris Vaivods atradis dažas tādas lietas, arī aranžējis un apdarinājis, par kurām patiesībā es nemaz nezināju, ka tā ir Zigmara mūzika no kādas teātra izrādes - kaut Zigmaru ļoti labi pazīstu un zinu gandrīz visu viņa mūziku. Zigmars rakstījis mūziku daudzām izrādēm, viņam ir mūzikli un operas, un man likās, ka šogad tas ir ļoti svarīgi - viņam iedot arī to krāsu, ko viņš patiesībā nav tā īsti akcentējis savos [jubilejas] koncertos. Tāpēc šovakar dažādu izpildītāju sniegumā būs Zigmara Liepiņa mūzika jaunās skaņās.

Jā, mēs zinām, ka Jurim Vaivodam ļoti labi izdodas atrast jaunās skaņas. Bet vai mēs varam atklāt, kas būs ceremonijas vadītājs, vai varbūt būs vairāki vadītāji? Zinu, ka idejas autori esat trīs - tu, Laura Groza un Mārtiņš Meiers. 

No vadīšanas es atturēšos, varbūt tikai kādu mazu vārdu, arī Laura Groza atturēsies, tāpēc vadītājs būs Valmieras teātra brīnišķīgais aktieris Mārtiņš Meiers. Jau pagājušogad mums bija krietni liela atšķirība ceremonijas norisē, jo bija ļoti jocīga situācija [saistībā ar pandēmiju]. Nu nākusi klāt vēl kara situācija. Mēs gan neliksim uzsvaru ne uz pandēmiju, ne uz karu, jo svētki ir svētki, un mums tomēr ir jādzīvo uz priekšu, kaut arī domās mēs, protams, nevaram no tā atbrīvoties ne mirkli. Vēl šorīt skatījos sižetu, kā ukraiņu režisori iestudē izrādi Dirty Deal Teatro, un sirds sažņaudzās...

Bet šogad tā atšķirība būs tāda, ka nebūs citu balvu pasniedzēju, kuri parasti saka savas garās runas un pauž atzinības. Mārtiņš ir atraktīvs, brīnišķīgs, mīlēts aktieris, un es ceru, ka viņš ar to visu šovakar veiksmīgi tiks galā.

Līdz ar to, ka neesi žūrijā, vai drīkstu tev jautāt, kas ir bijis tavs aizvadītā gada teātra lielākais prieks? Tāds ļoti konkrēts. Varbūt kāds satricinājums vai iepriecinājums?

Man likās brīnišķīgi, ka tāds jauns cilvēks kā Jānis Znotiņš var uztaisīt tādu izrādi jauniem cilvēkiem kā "Mēs, roks, sekss un PSRS" Valmieras teātrī, kura veiksmīgi parādīja to laiku, ko es redzēju un piedzīvoju. Sapratu - jā, jauniem cilvēkiem tas ir jāsaprot... Protams, ir lielās formas izrāde "Rotkho", kas ir fantastiska. Bet mani ļoti, ļoti pagājušā sezonā iepriecināja tas, ka Valmieras teātris, neskatoties uz savām krāsmatām, kurās viņi patlaban dzīvo, aizvadīto gadu varējis tik jaudīgi nostrādāt, un nav svarīgi, cik balvu viņi šovakar dabūs. Valmieras teātrim nomināciju ir visvairāk, un man ir liels prieks par Valmieras teātra kolektīvu, kurš iztur, kurš strādā, kurš iet uz priekšu un kuriem ir jauns fantastisks aktieru kurss.

 

Un vispār mani aizkustina jaunie cilvēki gan Jaunajā Rīgas teātrī, gan Liepājā, gan Valmierā, kuri ienāk ar jaunu spēku un tu redzi, ka viņi grib darīt. Tā ir milzīga, milzīga vērtība. 

 

Visbeidzot, kā tev šķiet, vai Eduardam Smiļģim patiktu tas viss, kas ik gadu notiek 23. novembrī? Arī šodien - viņa 136. dzimšanas dienā.

 

Absolūti noteikti viņam patiktu!

 

Domāju, ka vienīgā lieta, ko viņš teiktu - ka tas ir pārāk mēreni. Ka vajag trakāk, vajag aktīvāk, ka vajag izdomāt vēl trakākas lietas, ka katrā "Spēlmaņu naktī" jābūt kaut kam tādam, kas satricina un no skatuves spridzina. Mēs ne vienmēr to spējam. (smejas)