"Rīta regtaima" laikā turpinām gatavoties "Lielās mūzikas balvas 2023" pasniegšanas vakaram. Šoreiz par nomināciju „Gada kamerizrāde”, kam izvirzīta Krista Auznieka monoopera „Apzināšanās”, Platona Buravicka „Anatomija” un Annas Veismanes dzejizrāde „Dzeltens trotuārs”.

Par to Inga Saksone uz sarunu aicināja kultūrvietas "Hanzas perons" māksliniecisko vadītāju Miku Magoni.

Miks Magone: Cik man kā skatītājam vai skatuves otrā pusē pašam ir bijusi iesaiste kaut kamī līdzīgā, varbūt muļķīgi izklausīsies, bet tur ir abpusgriezīgs asmens. Proti, man šķiet, ka kamerizrāde, protams, no saimnieciskā viedokļa (it sevišķi, ja ir runa par jauniestudējumiem un jaundarbu uzvedumiem) ir daudz pateicīgāka un resursus mazāk patērējoša, lai novestu to līdz skatuvei. Tajā pat laikā pats esmu pieredzējis (diemžēl un joprojām, un sirds par to brīžiem sāp, ja runa ir par Latvijas jauno mūziku – kamerizrāde vai jaundarbs – tā vienkārši, bez kāda dramatiska akcenta), tad diemžēl tā pārsvarā piedzīvo savu vispasaules pirmizrādi vai pasaules pirmatskaņojumu un pēc tam nogulst atvilktnē un salīdzinoši nedaudzo klāt bijušo atmiņās.

Bet, to visu vērojot, it sevišķi divus no šī gada nominantiem, bet trešo attālināti iepazīstot skaniski, man tik un tā ar visu grubuļaino paša pieredzi gribas teikt, ka ar visām četrām ir jāturas pie tā, lai tas turpinātos.

Lai tie nebūtu tikai sporādiski uzplaiksnījumi brīžos, kad kādam ir paveicies ar veiksmīgāku projekta uzrakstīšanu, kas pavēris durvis kamerizrādes veidošanai. Gribas, lai tā būtu ikdiena, savā ziņā norma koncertzāļu repertuāros, koncerta organizāciju plānos un tā tālāk. Manuprāt, tas ir nepieciešamais pussolītis pretī lielākām formām un vērienam, bez kura nekādi nevar – droši vien mūzikas autori, horeogrāfi vai scenogrāfi, kas tajā tiek iesaistīti no pārējiem mākslas žanriem. Tas, manuprāt, ir nepieciešams kā, mininums, treniņa poligons. 

Kādam ir jābūt komponistam savā raksturā vai savā rakstībā, lai varētu tapt kamerizrāde?

Kamerizrāde varbūt ir pateicīgāka pret autoru, ja mēs runājam tieši par mūzikas autoru un komponistiem. Viss ir zem daudz lielākas, daudz pastiprinošākas vai palielinošākas lupas, kas droši vien ir mazāk pieļāvīgs formāts pret kļūdām, protams, ja vien tas tā ir. Pat, ja tas ir klaji intraverts un personīgs, un individuāls pārdzīvojums, piedzīvojums, vienalga, kādu dramatismu autors tam piešķir – autora sakāmajam ir jābūt pilnīgi skaidram.

Manuprāt, kamerizrāde nav žanrs, ko kā tādu kvotu var paņemt, piemēram, profesionāls kolektīvs – "hei, šī gada laikā, šosezon mums ir paredzētas divas kamerizrādes, tad nu domājam ko ņemt talkā, kam to uzticēt, lai tikai izpildītos kāds plāns." Man šķiet, ka tas ir žanrs – tik tiešām, lai tam noticētu klausītājs (vismaz varu runāt par sevi) – kam ir jādzimst mokās.

Man kā fatālistam tās ir mokas. Lai tas dzimst nepārprotamā patiesības avotā, ja var tā tēlaini izteikties. Tanī brīdī, kad tā ir noticis un tas ir nostrādājis, seko moments, kad, manuprāt, pārdzīvojums, šijpus skatuvei, to piedzīvojot kā klausītājam un vēl pie tam klātienē, potenciāli ir vislielākais. Un pēc tam gribas (ja vien tas ir iespējams) ņemt rokās telefonu (kā te nesen dzirdēju vienā citā intervijā) un zvanīt, un iepazīties – piekļūt vēl tuvāk. Pie nosacījuma, ka darbs tev ir trāpījis. Kā man to gribētos un kā es tagad mēģinu savas sajūtas ietērpt vārdos.

Šķiet, ka arī šie trīs nominanti – tur ir arī komponista vēlme uzrakstīt skaņdarbu...

Mēs zinām (un tas arī nekur netiek slēpts), un dažs labs no pasūtinātājiem ar to pat lepojas, ka šajā gadījumā darbs ir tapis pēc viena vai otra organizatora pasūtinājuma. Skaidri un gaiši – it sevišķi, ja runā par Auznieka monoperu. Bet par spīti tam, ja arī tas ir sava veida pasūtinājums, es diezgan droši varu teikt (vismaz sajūtu ziņā, kā vērotājs), ka

tanī brīdī, kad pasūtinājums ir noticis, tik un tā autoram, manuprāt, ir bijusi vislielākā brīvība – sākot ar tēmas izvēli, tālāk ar darba novešanu līdz tādai stadijai vai rezultātam, kā nu viņš ir iecerējis.

Pazīstot autorus vai vismaz atskaņojumā iesaistītos, varu teikt, ka pieminētais ticamības moments ir stipri augsts. Melus tādā izpratnē, ka „man ir te darbiņš paveicams un man tam dots neilgs laiks, tad mēs te kaut ko” – tā absolūti nav. Protams, ir absolūti diletantiski mēģināt to raksturot.

"Dzeltenajā trotuārā" man augstākā vērtība bija iespēja identificēties ar stāstu, šajā gadījumā ar tekstu.

Vai, ja mēs runājam par to, ka tā bija kamerizrāde vai vismaz koncertuzvedums – tas, kas trāpa, bija nosacītais librets, un, manuprāt, var trāpīt mūsu etnosam pieaugušā vecumā, jo [Montas] Kromas dzeja ir kaut kas tāds (varbūt pretrunīgi izklausīsies) – tāds puantilisms, bet ar rupju otu.

Proti, ļoti kinematogrāfisks. Tu gara acīm redzi Rīgas stūrus, nostūrus un laternu gaismas, un krizantēmas, un dobes, un mazākās detaļas. Tanī pat laikā raupjums tajā ir varbūt ar traģisma atblāzmu.

Savukārt, nebūdamam klāt, par Platona darbu varu teikt, ka biju ļoti iepriecināts par muzikalitāti un melodismu.

Tas man sasaucas ar vienu savu pēdējo gadu personīgo aizraušanos – no klausītāja pozīcijām varbūt kaut kur ieskanējās dažas labas vokālās grupas atblāzmas, piemēram, kā "Roomful of Teeth", ko dzirdējām Liepājā pagājušajā rudenī. Tieši muzikālā partitūra. Grūti spriest par aizvadītās vasaras izrādes norisi dabā. Savukārt Krista Auznieka monoopera, lai arī varbūt ar kādām manām iebildēm par risinājumiem (bet tas droši vien šobrīd nav svarīgi), vērtīgākais ir tas, ka tā starp visām trim [nominācijām], manuprāt, visvairāk varētu atbilst definējumam – kamerizrāde. Ar scenogrāfiju, lai cik minimālistisku, partitūras video pavadījumu un kaut vai mēģinājumu (veiksmīgi, mazāk veiksmīgi – tas lai paliek katra paša ziņā), bet jau ar ieeju koncerta vietā radīt īpašu noskaņu – kā tiek organizēta skatītāju plūsma, skatītāju horeogrāfija... No šiem trim šie elementi, manuprāt, visvairāk atbilda izrādes kā iestudējuma definējumam.