"Filmā ir viens brīnišķīgs citāts, ko par Antru saka teātra zinātniece Rita Melnace – ka viņa bija kā no mēness gaismas radīta. Antras trauslums mīlētājas lomās bija fantastisks – simtprocentīga atdevība! Diemžēl dzīvē daudz kas bija izfantazēts," par šovakar gaidāmo dokumentālās filmas "Antra Liedskalniņa. Kaislību varā" pirmizrādi teic tās scenārija autore Ilze Strenga.

Filmas režisors Guntis Lēmanis un scenāriste Ilze Strenga izveidojuši daudzpusīgu stāstu gan par aktrises fenomenālo talantu, gan viņas personības pretrunām un viņas atstātajām pēdām teātra un kino mākslā. Antrai Liedskalniņai šogad būtu apritējuši 95 gadi, mūžībā viņa aizgāja pirms 25 gadiem. Neilgi pirms savas 70. jubilejas.  

Liene Jakovļeva: Vai tad, kad darbs jau padarīts un patiesībā tur vairs neko nevari ietekmēt, pirmizrāde televīzijā vienalga tiek gaidīta ar mazliet drebošu sirdi?

Ilze Strenga: Protams! Tas ir gluži tāpat kā visām radošajām personībām, kas ir uz skatuves – vienmēr ir tāda viegla nervozitāte, pirms jāiet uzstāties. Tāda viegla vibrācija. Bet tā ir cita  veida vibrācija – drīzāk prieka vibrācija, jo ļoti jau gribas to atgriezenisko saiti. Līdz šim kopā ar režisoru Gunti Lēmani esam veidojuši filmas par lielajiem, dižajiem vīriem – par Uldi Pūcīti, Hariju Liepiņu, Gunāru Cilinski, Eduardu Pāvulu, un allaž esam saņēmuši daudz jauku uzslavu. Protams, bijis arī kāds maziņš kniebiens, īpaši par Gunāru Cilinski – par skaisto atklātību un mīlestības stāstiem. Šis ir piektais stāsts. Un šī ir sieviete – izcilā aktrise Antra Liedskalniņa, vienīgā sieviete-aktrise, kas iekļauta Latvijas Kultūras kanonā. Ir viens brīnišķīgs citāts, ko par Antru saka teātra zinātniece Rita Melnace – ka Antra ir kā no mēness gaismas radīta. Viņas trauslums mīlētājas lomās bija fantastisks – simtprocentīga  atdevība! Diemžēl dzīvē daudz kas bija izfantazēts.

Mums, Latvijas Sabiedriskajam medijam, ir brīnišķīgi arhīvi. Klausoties Antras balsī, tiešām jūtamas fantastiskas vibrācijas – it kā trauslums, it kā trīsuļojošs, bet ārkārtīgi liels dabiskums. Un tas jau ir tas, kas Antras Liedskalniņas talantā piesaistīja un pievilka režisorus un ko viņi mācēja izmantot tik precīzi, lai attēlotu gan traģēdiju, gan kaismi, gan vilšanos, gan arī kolosālu, totālu vienkāršību un humoru. Kā Uldis Dumpis saka – kad Antra palaida to Jaungulbeni ar plato "ē" Mariannas Okolakas lomā – nu, tas bija pāri visam... Viņa spēja tāda būt, un domāju, ka režisori, kas varēja ar viņu strādāt, bija laimes pilni, jo pateicīgāku materiālu mākslā ir ļoti, ļoti, ļoti grūti atrast! Vai arī – kā vairāki filmas dalībnieki saka – tādi talanti uzrodas ļoti reti.

Tu mini laimīgos režisorus. Divi no viņiem – Pēteris Krilovs un Edmunds Freibergs – ir starp tiem cilvēkiem, kuri filmā runā par Antru Liedskalniņu gan kā par aktrisi, gan arī kā par cilvēku, par radinieci un kaislību plosītu cilvēku. Kā jūs ar filmas režisoru Ginti Lēmani parasti izvēlaties runātājus? 

Žurnālistikā un vispār manā profesijā nav nekā skaistāka kā sarunāties ar cilvēkiem – viņus atklāt un atvērt. Kad savām filmām meklējam stāstniekus, skatāmies, kādu mozaīku varēsim izveidot filmas koptēlā. Protams, es ceru, ka neapvainosies mūsu brīnišķīgie filmu dalībnieki, ka no viņu teiktā esam paņēmuši pa frāzei, pa teikumam, jo ideja jau ir tāda, ka tu sāc kaut ko stāstīt, un tad ir kā foršā ballītē – viens turpina, otrs turpina, tad ir kāds smiekliņš, tad ir kāds traģisks stāsts, un no daudzajiem personāžiem tu to visu savij un saliec kopā: tikai tad var izveidoties koptēls. No katra tiek izvilkts pats feinais kodols, un uz to supermeistars ir režisors Guntis Lēmanis. Jo man pašai ir svarīgs katrs teikums, katra elpa, katrs skats un grimase, bet Guntim ir kolosāls teiciens: ierobežojumi rada stilu. Jo mums allaž atvēlētas vien 90 minūtes, un ar tām vienmēr ir par īsu...

Filmas centrā ir Antras Liedskalniņas 50. dzimšanas diena. 

Paldies Dievam, ka mani kādreizējie kolēģi, kuri nu jau mīt Debesu dārzos, to ir izdarījuši, jo tikai tagad mēs tā pa īstam saprotam, ko nozīmē arhīvs, ko nozīmē vēlme dokumentēt cilvēka lielos notikumus, dzimšanas dienas, lomas, pirmizrādes, iespējams, kādas aizkulises. Bet padomāsim, kāds bijis šis laikmets. Pagājuši jau 25 gadi, kopš Antras vairs nav mūsu vidū – mūžībā viņa aizgāja 69 gadu vecumā. Tas bijis laiks, kad mēs vēl tik ļoti daudz nevarējām atstāt arhīvus, jo nebija jau uz kā rakstīt! Krietni pirms Antras kolosāli vērtīgajiem radošajiem gadiem bija platās lentes, kuras nodzēsa un tām rakstīja virsū, bet tas, kas ir saglabājies, ir zelta vērts. Tagad mums liekas – uzspiežam telefonus, visu nofilmējam, un, ja nevajag, vieglu roku izdzēšam. Bet kādreiz gan lentes, gan kasetes, gan mūsu atbildība un sevišķi manu vecāko kolēģu atbildība bija milzīga – ko tu atstāj mūžībai? Pēc tam tu vari ņemt laukā no arhīva, veidot emocionālu stāstu, pieaicināt lieciniekus. Tā rodas filmas. 

Zinot, cik labi tu pārzini teātra pasauli, vai tev pašai ir viens vai divi vārdi, ar kuriem tu varētu raksturot Antru Liedskalniņu?

Es negribētu runāt salīdzinājumos. Kāpēc? Tāpēc, ka ir vēl viena otra puse Antras dzīvē: talanta blakne, kura diemžēl tika ieblieza grāmatās, kas rakstītas par Antru, sevišķi vienā no tām, kurā par viņu atstāta īsti melna enerģija. Protams, tā ir atkarība. Bet, kā filmā saka Lolita Cauka vai brīnišķīgā ārste Maija Baumane – Antra prata saņemties. Un tā BIJA slimība. Protams, allažiņ nemeklējot attaisnojumus. Bet tas nospiedums, ko gribējām atstāt par Antru – ka viņa mācēja ārkārtīgi saņemties, ka viņa mācēja sevi dedzināt arī tajā brīdī, kad viņai bija kāda dzimšanas dienas ballīte – arī tad viņa bija patiesa līdz galam.

Vairāk – ierakstā.