"Rīta regtaima" laikā turpinām gatavoties "Lielās mūzikas balvas 2023" pasniegšanas vakaram. Šoreiz laiks nominācijai "Gada koncerts", kam izvirzīts Riharda Vāgnera operas “Zigfrīds” koncertatskaņojums, Hektora Berlioza Rekviēma atskaņojums un "Valsts svētku koncerts. Latvijai 105".

Izvērtēt šos notikumus Liene Jakovļeva aicināja Vāgnera biedrības vadītāju Māri Gaili.

"Tas ir ļoti nozīmīgi. Un, es domāju, tas viņiem dod gandarījumu, jo beigu beigās katrs tur nenokļūst nominantu sarakstā. Un, kā mēs zinām, tad vismaz, ja mēs skatāmies filmas, vienmēr titros pašā augšā ir ne tikai Oskara saņēmējs, bet ir arī nominants. Un tas ir attiecībā uz daudzām balvām. Tā ka es ārkārtīgi apsveicu visus tos mūziķus, kas ir nominanti," vērtē Māris Gailis, atzīstot, ka arī nominācija LMB kādā kategorijā ir nozīmīga.

Viņš arī atzīst, ka balvu nav par daudz un cilvēkiem vajag pateikt paldies, jo "tas ceļ radošo garu un piedod enerģiju".

Liene Jakovļeva: Es jūs kā Vāgnera biedrības vadītāju iedomājos arī Vāgnera "Zigfrīda" skatītāju rindās. Vai trāpīju pareizi?

Māris Gailis: Tieši tā es biju aizbraucis uz Cēsīm un ioju ļoti priecīgs to dzirdēt, man liekas, ka bija ļoti laba interpretācija. Es neesmu nekāds mūzikas speciālists, bet no sevis varu teikt - man ļoti patika. Pēc tam aprunājos ar diriģentu, kas ir liels Vāgnera cienītājs, mūsu jaunais somu meistars, varētu teikt.

Vai jums ir kādas vīzijas, neesot pašam iekšā mūzikas pasaulē, kas varētu būt tie kritēriji, lai Lielās mūzikas balvas žūrija izvirzītu no ļoti daudziem gada koncertiem tieši šo trijnieku kā pretendentus?

Pirmām kārtām žūrija ir trenēta, viņa ļoti labi var atšķirt tās fineses, ko mēs, laji, nevaram. Noteikti viņi vērtē kaut kādus tehniskos momentus. Bet nu, bez šaubām, ir tā, katarses sajūta. Ir tādi koncerti, ka tu iznāc pacilāts, ka tevi tas aizkustina, iet drebuļi pa muguru. Tā man ir laiku pa laikam. Kādreiz tas ir pazīstamas mūzikas, kādreiz arī pie nedzirdētas. Tie ir augstas klases profesionāļi, kas visdrīzāk ir atlasījuši tos patiešām labākos. Lai gan vienmēr jau ir arī subjektīvās puses, kā mēs zinām.

Kā jums šķiet, vai kaut kas ir atkarīgs tiem, kas klausās koncertu, lai būtu šī saķere, ko jūs minējāt, šī katarse, šī savstarpējā enerģija?

Visdrīzāk jā. Es domāju, ka tā sinerģija veidojas, divām enerģijām saplūstot, un tad vēl trīsreiz vairāk sanāk. Ja mūziķi jūt, ka atbalsojas, es domāju, garīgā nozīmē, zālē, tad varbūt, ka viņiem arī ir pacēlums. Beigās tas rada varbūt kaut ko tādu pat negaidītu. Ne pārāk bieži, bet tā ir fantastiska sajūta. To ilgu laiku var atcerēties.

Es skatos uz Berlioza Rekviēmu, kura atskaņojumā biju klāt. Tāds pilnīgi negaidīts pārsteigums, tā emocionālā saķere tur gandrīz negaidīti radās un notiek tādi brīnumi. Vai jums vispār šķiet, ka brīnumi var notikt arī tad, ja varbūt tās gaidas nav bijušas tik lielas?

Noteikti būtu jābūt gatavam sagaidīt brīnumu jebkurā brīdī.

Bet brīnumu droši vien nevar cerēt sagaidīt, ja nav bijis apakšā...

... milzīgs darbs. Protams. Ja runājam par koncertiem, tad loģiski, no gaisa jau nekas nerodas. Tātad, ja ir nopietni strādāts, ja ir labs skaņdarbs, ja ir interesanti interpretēts, ja visi ir attiekušies pret savu profesionālo darbu ar visu to, kas viņos ir, ja tad mēs varētu sagaidīt, ka kaut kas notiks. 

Vai jūs jūtat, ka mūzikas dzīve ir bagāta Latvijā?

Jā, pilnīgi droši. Tādēļ, ka latvieši ir ļoti muzikāla tauta un īstenībā mēs esam mūzika jomas eksportētājvalsts. Ja salīdzina tautas ar 10 un simts miljoniem un mūs, pusotru miljonu, tad pasaules klases operdziedātāji, diriģenti neapšaubāmi ir varbūt 10 reizes, simtreiz vairāk nekā citiem. Tas ir noteikti jāturpina, nekādā gadījumā to nedrīkst izputināt, lai gan tas, protams, maksā naudu, bet vienalga tas ir ļoti nepieciešams, jo harmonija un mūzikas pamatā pēc būtības ir harmonija, tas, man liekas, kaut kā sakārto galvu, tas varbūt sakārto dzīves. Tā vismaz varētu iedomāties.

Bet latvieši arī šajos koncertos saskaras ar ne latviešiem. Nu, kaut vai jūsu jau minētais Tarmo Peltokoski. Tātad šīs saskares, šie krustpunkti - tas arī ir veicinoši?

Absolūti. Tāpēc, ka tas kaut ko pienes. Un mūsu diriģenti strādā citos milzīgos orķestros. Tas ir jauns, ļoti talantīgs, spējīgs, enerģijas pilns diriģents, un, protams, tas ir pakāpiens, viņš pastrādās un būs prom uz nākamo pakāpi, un atkal kāds nāks. Tas ir ļoti labi. Protams, ka jāmainās.