No 4. februāra sākam tuvāk iepazīt "Lielās mūzikas balvas 2018" nominantus, ik darbdienas rītu plkst. 7:50 pārraidē "Rīta regtaims" kā možu rīta sveicienu līdz ar pašu nominantu komentāru klausoties viņu izvēlēto mūziku, kas konkrētajam nominantam ir iemīļots rīta stundu sabiedrotais vai vienkārši tuvs sirdij.

Sākam ar kategorijā "Gada jaundarbs" nominēto komponistu Kristapu Pētersonu un viņa izvēli - Henrija Pērsela Ground in C.

Kristaps balvai izvirzīts par jaundarbu “Mūzika lielam orķestrim” - pirmatskaņojumu tas piedzīvoja 24. novembrī Lielajā ģildē LNSO un diriģenta Andra Pogas sniegumā.

Kristaps Pētersons: "Mūziku parasti tā nopietni klausos vakarā, kad ielas trokšņi beiguši skanēt, kad ir klusums.

Dienā ļoti bieži skan "Klasika", bet vairāk fonā, izņemot reizes, kad tiek atskaņots kāds skaņdarbs, kas man ļoti tuvs vai mīļš - tad tas fons kļūst par pirmo plānu.

Klausos ļoti dažādas lietas, brīnišķīgais "jūtūbs" mūsdienās piedāvā tik daudz un dažādu mūziku - atkarībā no garastāvokļa, tā var būt gan klasika, gan džezs, gan laikmetīgā mūzika, citkārt klausos kāda mūzikas profesionāļa stāstījumu par mūzikas instrumentiem vai spēles tehnikām, īpašām interpretācijām.

Mūziku klausos austiņās - tas vēl vairāk palielina to iespaidu, ka apkārt ir kluss, un austiņas vēl vairāk veido norobežoto telpu. Dzīvojot Rīgas centrā, arī ielas skaņas jau tāpat nāk cauri.

Ieraksts, ko esmu izvēlējies, ir no koncerta, kurā Jautrīte Putniņa un Ilona Meija spēlēja Baha flautas sonātes - koncerts notika Vāgnera zālē jaunās tūkstošgades sākumā un palicis ļoti spilgtā atmiņā.

Baha mūzika bija kā ļoti intensīvs ceļojums skaņu pasaulē un šķita, ka ar šiem skaņdarbiem jau ir pateikts viss. Koncertā pārņēma pilnības sajūta.

Un tad kā piedevu dāmas spēlēja šo Henrija Pērsela "Ground". Izrādījās, ka punktā, kurā šķietami liekas, ka viss pateikts un vairāk nekam jaunam nav vietas, izrādījās, ka viss var pavērsties otrādi un sākties no sākuma.

Tas bija ļoti, ļoti spēcīgs iespaids, dzīvajā izpildījumā klausīties šo skaņdarbu. Mums ir ļoti spēcīgi priekšstati, kā Pērsela laikmeta mūziku vajadzētu spēlēt, taču šeit nav nekā no tā - tas ir ārkārtīgi organiski izpildīts: bez kādām manierēm, kruzuļiem, nekas nav samākslots, viss ir absolūti dabīgs, īsts un patiess.

Arī izpildītāji man ir ļoti svarīgi. Protams, jo īpaši Jautrīte Putniņa, jo viņas interpretācijas ir ļoti, ļoti spēcīgas. Mani ne tik ļoti interesē viņas personība, harizma, bet tad, kad viņa spēlē, tas skan ļoti spēcīgi. Nezinu gan, kā būs tagad - klausīties koncertierakstu no nu jau gandrīz 20 gadu senas pagātnes."