"Rīta regtaima" laikā uzcītīgi turpinām gatavošanos "Lielās mūzikas balvas 2023" pasniegšanas vakaram. Šorīt mūsu uzmanības lokā kategorija "Gada ansamblis". Tai izvirzīts duets "DeGlosa" – Aleksandrs Kalējs un Dāvis Sliecāns, džeza grupa "Lupa" – Andris Buiķis, Ritvars Garoza, Dāvis Jurka un Valters Sprūdžs, kā arī "Trio Palladio" – Eva Bindere, Kristīne Blaumane un Reinis Zariņš.

Par šo kategoriju, nominantiem un dažādu balvu pasniegšanas ceremoniju organizāciju un aizkulisēm Liene Jakovļeva uz sarunu aicināja režisori Lauru Grozu.

Liene Jakovļeva: Droši vien par šo ansambļa sajūtu tu vari runāt daudz un ilgi, jo laikam darbs, ko tu dari, arī ir viens vienīgs ansamblis?

Laura Groza: Taisnība, mans darbs ir liels ansamblis, tāpēc arī, pievēršot uzmanību šī gada nominantiem, es aizdomājos par to, kā viņi iztiek bez virsvadītāja, jo vajag to skatu no malas. Protams, ka tie ir tādi kameransambļi, bet es pārsvarā strādāju ar ļoti lieliem ansambļiem, kur vispār nav iespējama nekāda mākslinieciskā vadība, vīzija un stratēģija un arīdzan viņu visu līdzsvarošana, emociju līdzsvarošana, bet tad kad arī, piemēram, trio gadījumā, kur satikušies trīs izcili solisti – Reinis Zariņš, Eva Bindere un Kristīne Blaumane ("Trio Palladio") – kā tādam trīs patiešām atsevišķām personībām, kas pārsvarā arī ir pieradušas spēlēt kā solisti, viņiem satikties un vienoties par tādu līdzsvaru trio!

Tiešām, "Trio Palladio" – tie ir trīs meistari. Džeza grupa "Lupa" – tas, savukārt, ir pilnīgi cits ceļš. Un tad ir duets "DeGlosa" – pavisam jauna savienība, jauni mūziķi. Kā tev šķiet, vai atrašanās šādā nominantu trijniekā paver kādus ceļus, vismaz savā pašapziņā? Vai dod spēku darīt tālāk – arī, ja varbūt netiek iegūta balva?

Būsim reāli. Plašāka sabiedrība, kas mīl mūziku, uzzināja par šo duetu, tieši pateicoties šai nominācijai. Es arī paklausījos viņu koncertierakstu – jāsaka, ļoti, ļoti smalka, niansēta saspēle, saruna, arī ļoti skaists repertuārs. Jā, viņi ir vismaz pamanīti.

Viņi ir jauni, viņiem viss vēl ir priekšā, un nav runas par konkurenci, bet vairāk par savas sejas reprezentēšanu plašākai auditorijai, ko piešķir šī iespēja – būt atrādītam "Lielās mūzikas balvas" kategorijā.

Tava ikdienas pasaule vairāk ir teātris, un arī ar "Spēlmaņu nakts" ceremoniju tu esi bijusi saistīta visdažādākajos veidos – gan veidojot ceremoniju, gan atrodoties laureātes, nominantes statusā. Droši vien ir tā, ka pēc ceremonijas, vienalga, vai izrāde vai kāda personība ir ieguvusi to statueti vai nav, bet varbūt tas savā ziņā ir arī tāds mārketinga ierocis?

Jā, tas, protams, ir mārketinga ierocis. Ne tādās manipulatīvas nozīmes krāsās, bet, jā. Pirmie gadi manā gadījumā, kad es tiku nominēta un kaut ko arī dabūt man likās ļoti svarīgi. Tagad es vairāk esmu aizgājusi "Spēlmaņu nakts" aizskatuvēs – pēdējos trīs gadus to taisu. Trīsgadu cikls ir noslēdzies, lai tagad to dara citi kolēģi, kam ir jaunas idejas, jo manējās ir izsīkušas. Īstenībā es sapratu, ka tas, ko man patīk vislabāk dzīvē darīt, ir tikai un vienīgi teātris. Un es šobrīd ļoti daudz sevi veltu tikai tam, un par to it kā iespējamo pamanītību...

Jāatzīst, ka Latvija ir ļoti maza valsts, un, ja tu spilgti startē, tad tu būsi pamanīts – pat, ja tev būs tā balva vai nebūs. To, ka tu esi izdarījis kaut ko savādāk, ka tu esi izdarījis tā, kā tu gribēji.

Un arī šīs nominācijas sakarā – džezs ienāk (kas arī pagājušogad pierādījās), tas arī ir Lielās mūzikas balvas sastāva cienīga vienība. Paplašinās muzikālais loks, un tādas lielas, man šķiet, vajag apspriest. Arī ar kolēģiem dažreiz runājam – nu, kurš beigu beigās atceras, kurš aizpagājušogad dabūja "Gada aktrisi" vai kurš dabūja aizaizpagājušgad "Gada režisoru"! Tas ir tāds tā brīža notikums, un tas ir svarīgi. Protams, ka tie cilvēki iegulsies atmiņā ar to, ka viņi ir profesionāļi un talantīgi cilvēki, bet kurš kurā gadā, ko, kāpēc, tas aizmirstas piecpadsmit minūtēs, tas ir skaidrs. Tā ka par to nav jāuztraucas.

Ceremonijas veidošana – par to gan ir jāuztraucas, un tas rūp tiem, kas to dara. Tas man šķiet ārkārtīgi smags vezums, ko vilkt, jo vienmēr katram pēc tam ir kaut kas, ko teikt, un visi ir ļoti lieli runātāji un kritizētāji. "Spēlmaņu nakts" allaž izdomā kādu jaunu paņēmienu, "Lielā mūzikas balva" pēdējos gados ir diezgan akadēmiska, monolīta, klasiska. To, protams, arī operas skatuve savā ziņā pieprasa – tur tā droši vien "dulloties" nevarētu. Tu gan tikko teici, ka teātris tev ir pirmajā vietā, bet, ja nu pēkšņi tev piedāvātu veidot "Lielās mūzikas balvas" ceremoniju?

Jā, to gan es gribētu! Jo, pateikšu godīgi, es vienmēr kolēģiem minēju piemēru, kas man patīk "Lielajā mūzikas balvā" – attiecībā uz "Spēlmaņu nakti" un mēs to nevarējām līdz galam ieviest – ka visi nominanti (vismaz no katras kategorijas kāds nominants), teiksim tā, strādā, uzstājas, un tā ir tāda cieņa pret cunfti, cieņa pret savu darbu un vēlme labā veidā pārdot šo žanru. Jo, ja mēs tajā vakarā visi sēdēsim zālē, tad uz mums kāds „strādās”, bet tie cilvēki, kas nav piesaistīti šim žanram, to līdz galam neizpratīs. Viņi redzēs tikai vārdus, uzvārdus, kādas pateicības runas. Bet formāts, ka katrā nominācijā kāds muzicē un tajā vakarā kaut kādā veidā atrāda šo akadēmiskās, vai šajā gadījumā arī džeza žanra, mūzikas sastāvdaļas, man liekas, tas ir absolūti nepieciešams.

Mani kolēģi teātrī, savukārt, ir ļoti splīnīgi attiecībā pret šo piedāvājumu, viņi visi pārsvarā grib sēdēt zālē, atpūsties, tāpēc Mūzikas balva man ir tuva, bet es piekrītu tam, ka tā pēdējo desmit gadu laikā ir kaut kādā veidā mazliet ierotējusi paredzamībā.

Tas, kas nav paredzami, ir muzikālie numuri, pateicības runas, bet tas, kas man patīk, ka "Lielā mūzikas balva" ir izsenis tāds visaugstākais prestižs no visām balvu ceremonijām. Pēdējo gadu laikā, varbūt līdz ar to, ka nenāk kādas jaunas idejas, tas ir nedaudz krities. To es esmu pamanījusi.

Nu, raudzīsim, kāds izskatīsies 12. marta vakars. Mēs vairākkārt pieminējām, ka šajā mazajā Latvijā, mazajā burbulī, kurā mēs dzīvojam, ir daudz balvu. Vai, tavuprāt, par daudz vai tomēr pateikt paldies un izcelt labākos nekad nebūs par daudz?

Balvu nekad nevar būt par daudz, nevar būt par daudz pateiktu paldies, bet arī ceremonijām tomēr ir jābūt kvalitatīvām. Nē, nu visi jau cenšas, un tas ir budžeta jautājums, vienlaicīgi arī jautājums ir tāds, un atbilde, kāpēc kino vai teātris būtu svarīgāks par literatūru? Tā kā nē. Vai vizuālo mākslu. Vizuālās mākslas gadījumā žēl, ka tā vispār nav valsts balva, tā ir privāta balva, kas ir vēl savādāk.

Ir ļoti daudz nekonsekvences, bet ceremonijas ir atkarīgas arī no tā, cik liela ir auditorija, kas to grib skatīties pie televīzijas ekrāniem.

Kā mēs saprotam, skatītāji pārsvarā grib redzēt atpazīstamas sejas, kinoaktierus, teātra aktierus, un tas ir tas, kāpēc viņi, iespējams, skatīsies. Kāpēc viņi skatās "Lielo mūzikas balvu", kāpēc viņi skatās "Spēlmaņu nakts balvu", "Lielo Kristapu". Tālāk jau iet grūtāk, jo diemžēl literātus ne vienmēr visi pazīst sejā, vizuālās mākslas māksliniekus arī, arhitektus arī nepazīst sejā, līdz ar to interese noslīkst un balvas paliek lokālākas, iekšējai lietošanai. Bet, kas nav mazsvarīgi, starp profesionāļiem arī ir svarīgi redzēt žūrijas izvērtējumā, kas no tajā gadā padarītā bijis visvērtīgākais. Katrai nozarei vajag savu balvu, bet diemžēl, būsim reāli un to pierāda arī visa pasaules prakse, interesantākais saistās tikai ar cilvēkiem, kas pilda profesiju, kas ir vērsta uz ārpusi, uz savas personības atrādīšanu katru vakaru televīzijas ekrānā vai koncertos, vai teātros, vai kino.

Tas trijnieks veidojas starp "Lielo mūzikas balvu", "Spēlmaņu nakti" un "Lielo Kristapu".

Gaidīsim 12. marta vakaru. Jau tagad sveicam itin visus, kas ir nominēti!

Jā, absolūti! Gaidām 12. marta vakaru un skatīsimies, kas šajā gadījumā ir izvēlēts žūrijas skatījumā kā iespaidīgākais, bet vienlaikus baudīsim labus priekšnesumus un skaistas kleitas, kas nav mazsvarīgi, jo arī tas ir tas, kas man vienmēr "Lielajā mūzikas balvā" ir paticis – tur vienmēr ir arī elegantums un sevis cienīšana un sevis sagatavošana pasākumam tāpēc, ka īstenībā neviens akadēmiskās mūzikas mūziķis nedrīkst kāpt uz skatuves un nevar iedomāties kāpt uz skatuves nepārdomātā vizuālā tēlā. Tas ir ieturēts un pakļauts saturam, ko viņš atskaņo mūzikā. Visbeidzot vēlos piebilst, ka esmu pamanījusi (es vienmēr tiešām sekoju līdzi) –

akadēmiskās mūzikas pārstāvji ļoti bieži tiešām visskaidrāk un pārdomātāk novada savu pateicības runas saturu – tas vienmēr ir pārdomāts, nav liekvārdīgs, nav stomstīgs, nav neveikls vai kaunīgs, un tas ir tas, kas man vienmēr ir paticis.

Man liekas, tas izriet no profesijas prasībām vai ikdienas dzīves organizētības – tev ir skaidra galva un tu vari arī vārdiski izteikties. Dažreiz par maniem kolēģiem teātrī gan man ir jāpajautā, kas tur notika un kāpēc tas notika tā (smejas), un kāpēc, katru vakaru kāpjot uz skatuves un lietojot vārdu, tu viņu nespēj lietot vakarā, kad tev būtu jāpagodina gan sevi, gan žanrs kopumā.