17.aprīļa vakarā tiks paziņoti Latvijas literatūras gada balvas šī gada uzvarētāji, bet pagājušajā nedēļā tikām informēti par īso nominantu sarakstu. Kategorijās ir  daži jaunumi. Piemēram, tiks noteikts "spilgtākais darbs dramaturģijā". Viens no LALIGABAs ekspertiem - literatūrzinātnieks un literatūrkritiķis Arnis Koroševskis - sarunā ar Liegu Piešiņu raksturo kategoriju "Labākais prozas autordarbs latviešu valodā".

Arnis Koroševskis: Kopumā šogad bija ārkārtīgi interesanti kaut tā iemesla dēļ, ka bija pieteikts rekordliels grāmatu skaits - mazliet vairāk nekā 150, arī prozas kategorija bija ļoti bagātīga - tuvu pie 30 grāmatām.

Izkristalizējas diezgan pamanāmas tendences, un tas ir skatījums vēsturē - gan senākā, gan salīdzinoši nesenā; gan biogrāfisks skatījums, gan autobiogrāfisks.

Mēs redzam, kā strauji ir attīstījies mūsdienu modernais biogrāfiskais romāns. Osvalda Zebra “Dzīvs!” par Frici Brīvzemnieku - manuprāt, ievērības cienīgs fakts vien ir, ka beidzot pievēršamies šai personībai, jo parasti, domājot par nacionālās atmodas laikmetu, prātā nāk daudzi citi uzvārdi, kuri pēdējos gados varbūt ir bijuši pamanāmāki. Brīvzemnieks it kā tiek uzskatīts par ko pašsaprotamu, bet patiesībā mēs viņu īsti neaktualizējam.

Gluži tāpat romānu un monogrāfiju sērijā “Es esmu…” Ingas Ābeles brīnišķīgais romāns “Mīlamā” par Aspaziju, kas droši ir viens no gaidītākajiem romāniem šajā sērijā. Zināms, ka ļoti ilgstoši un grūti tapis. Tas ir neparasts biogrāfisks skatījums, un tie lasītāji, kas vēlēsies gūt klasisku pārskatu par Aspaziju kā personību un viņas dzīves gājumu, varbūt būs vīlušies, varbūt jutīsies samulsuši, lasot šo darbu, jo Inga Ābele ir izvēlējusies ļoti neparastu pieeju, bet to neteikšu priekšā, lai katrs pats lasa.

Varējām pamanīt arī to, ka vairākās prozas grāmatās bija vai nu autobiogrāfisks, vai daļēji autobiogrāfisks skatījums uz neseno vēsturi -

tas bija gan Ģirtam Koknēvičam, gan Kristīnei Želvei, Nilam Saksam. No gala nominantiem īpašs prieks man ir par Andru Manfeldi, kura pēdējo 20 gadu laikā kopš romāna “Adata” ir pierādījusi, ka latviešu literatūrā viņa spēj pilnīgi visu - vienlīdz kvalitatīvi radīt pilnīgi visos literatūras veidos un žanros, un brīnišķīgais romāns “Kosmonautu iela” arī ir tam apliecinājums. No vienas puses tas varbūt aptver jautājumu loku, kurš ļoti bieži ir ieskanējies pēdējo gadu latviešu prozā, proti, skatījums uz vēlīnajiem padomju gadiem, īpaši 80. gadiem, bet tomēr Manfelde atrod interesantu pieeju un apraksta šo laiku tā, ka tas būs saistoši gan cilvēkiem, kas to ir pieredzējuši, gan jaunākām paaudzēm, kurām par padomju laiku varbūt ir visai stereotipizēts vai abstrakts priekšstats. Par autobiogrāfiskumu varam runāt arī Viļa Kasima brīnišķīgajā “Svešuma grāmatā” - ļoti emocionāls un atklāts skatījums pašam uz savu dzīvi, pasniegts daļēji esejistiskā manierē. Var teikt, ka pēdējos gados ir atdzimis arī esejas žanrs.

Lai gan līdz nomināciju listei tā netika, tomēr jāuzteic arī brīnišķīgā Ievas Strukas grāmata par Astrīdu Kairišu, kur arī tika rasts veids, kā esejistiskā veidā biogrāfiski aplūkot konkrētu personību.

Vai bija grūti izvēlēties pēdējo četrinieku?

Prozas kategorijā, manuprāt, žūrijai bija krietni lielāka vienprātība, līdz ar to nosacīti, bet varētu teikt, ka bija vieglāk. Visgrūtāk bija ar tulkojumu kategoriju, jo tajā arī bija rekordliels skaits - pāri 50 grāmatām, piedevām ļoti reti bija gadījumi, kur mēs skaidri redzam, ka grāmata varbūt nav tik vērtīga vai tulkojums nav izdevies, vai no tehniskā viedokļa kaut kas nav - lielākā daļa tulkojumu bija ļoti kvalitatīvi.

Īpaši mani sajūsmina un turpina pārsteigt Māra Poļakova - cik ražīgi viņa strādā gadu no gada,

un tieši 2025. gads, kvantitatīvi skatoties, viņai bija visražīgākais. Mēs nevarējām izlemt, kuru no visiem Poļakovas darbiem beigās nominēt, bet pat gala sarakstā viņa ir pārstāvēta divreiz.