1. aprīlī preses konferencē tika nosaukti Latvijas Literatūras gada balvas (LALIGABA) nominanti un speciālbalvu ieguvēji. Jau iepriekš ziņots, ka Mūža balvu par nozīmīgu ieguldījumu Latvijas literatūrā ekspertu komisija nolēmusi piešķirt tulkotājai Mudītei Treimanei. Uzvarētājus uzzināsim 26. aprīļa vakarā, bet ik trešdienas rītu Liega Piešiņa pievērsīsies kādai no kategorijām. Uz balvu kategorijā "Labākais literatūras autordarbs bērniem latviešu valodā" pretendē:

Krišjāņa Zeļģa “Patīk!” (izdevējs “Liels un mazs”),

Lauras Vinogradovas “Pauls spēlē” (izdevējs “Zvaigzne ABC”),

Lindas Gabarajevas “Kosmoss ir virs bēniņiem” (izdevējs “Liels un mazs”)

Marta Pujāta “kurlikt…tikjauk…šīī-fer” (izdevējs “Valters Dakša”),

Sanitas Reinsones “Draugi un kaimiņi” (izdevējs “Jāņa Rozes apgāds”).

Par šīm grāmatām - saruna ar ekspertu komisijas priekšsēdētāju, literatūrzinātnieci, filoloģijas doktori, Latvijas Universitātes profesori Ausmu Cimdiņu, kā arī uzzinām, ko šī nominācija nozīmē rakstniecei Paulai Vinogradovai:

Laura Vinogradova: Man patīk šie kreņķi un kreņķēšanās, tā reizē ir arī svinēšana.

LALIGABĀ būt starp nominantiem, man liekas, jau ir svētki.

“Pauls spēlē” ir par mums, ne tik daudz par bērniem. Jā, tā ir grāmata bērniem un tās ir videospēles, bet tā ir par mums, jo mēs esam tikpat ekrānus mīloši kā bērni. Mums tieši tāpat vajag mūsu ekrānus, mums vajag mūsu sociālos tīklus. Tā ir par dzīvi, kā mums mēģināt to visu līdzsvarot un vai tas vispār ir iespējams. Es domāju, tur varētu būt tā atslēga, kāpēc t ir iekļuvusi starp nominētajām grāmatām. (..)

Man bērni vaicāja - kā tu zināji, kā tu uzrakstīji grāmatu par mums? Tad man likās - jā, kaut kas ir trāpīts, jo skaidrs, ka grāmata nav par viņiem.

Es nepārzinu visas bērnu spēlītes un attiecības ar ekrāniem. Grāmata vairāk ir par manu pieredzi, mana dēla pieredzi. Bet tātad ekrāni ir tas, kas vieno visus bērnus, un viņi ļoti labi var sajust sevi tur. 

Ļoti gribējās mazliet paiet tālāk no videospēļu būtības, kur ir cīņa, kur ir labais un ļaunais, kur cīņa un duālisms ir pamats, un uzrakstīt par to fantāzijas lidojumā bija samērā grūti. Es diezgan mocījos, kā neko padarīt par kaut ko, lai nebūtu tā, ka bērni teiktu “nē, tā videospēlēs nav, ir galīgi garām, vajadzēja šitā”. Nē, tas ir forši, ja viņi zinātu, kā vajag, bet varu atzīties, ka mazliet mocījos ar to. It kā fantāzija un vieglākais ceļš būtu aiziet uz tumsu/gaismu, balto/melno, cīņu, bet man vajadzēja, lai nav tās cīņas. Grūti gāja. Piemēram, grāmatā īstie notikumi ir daudzmaz īsti, jo uzrakstīt no reālās dzīves ir vieglāk. [Atrast] to spēles elementu, kā tas notiktu, ja nav tā, ka paņemu un uzveicu armiju, bija grūtāk."