8. novembrī "Hanzas peronā" Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris Andra Pogas vadībā atskaņos arī LNSO sezonas rezidējošā komponista Artura Maskata Koncertu akordeonam un orķestrim "Ko stāstīja vējš pār jūru". Tas pirmoreiz izskanēja 2021. gadā Latviešu simfoniskās mūzikas lielkoncertā pandēmijas laikā Latvijas Radio 3 raidviļņos, ierakstīts albumā, bet nu beidzot sastaps savu klausītāju klātienē. Tas veltīts akordeonistei Ksenijai Sidorovai, kura intervijā koncerta tiešraides starpbrīdī stāsta par sadarbību ar komponistu, šī darba tapšanu un jaunas mūzikas rosināšanu.

Ksenija Sidorova: Artura Maskata mūzika ir tēlaina. Man dažreiz pat nav jāvaicā, ko viņš vēlējās pateikt, jo viņa mūzika uzrunā visus, arī bērnus un tos, kuri nenāk no klasiskās mūzikas pasaules. Viņi var saprast, par ko ir runa. Akordeona koncertā ir posmi, kad, piemēram, jūra ir satraukta. To var sajust. Protams, man ir prieks ar viņu sadarboties. Gan vienkārši padzert kafiju kā draugiem, gan sadarboties mūzikas vidē un īpaši pie šī Koncerta.

Arturs Maskats pirms šī Koncerta pirmatskaņojuma teica, ka nevar savu dzīvi iedomāties bez jūras. Vai jums abiem skats uz jūru ir līdzīgs?

Man liekas, jā, jo es arī esmu dzimusi Latvijā un bez jūras… Piecus gadus nodzīvoju Madridē un man tiešām pietrūka ūdeņu.

Tagad zinu, ka katram cilvēkam, kurš dzimis blakus jūrai, tas sirdī kaut ko atstāj un viņi vienmēr ar sevi to nes.

Tagad varat atļauties būt bieži pie jūras, jo diezgan daudz esat Latvijā?

Esmu bieži, bet ar ģimeni tomēr pārcēlāmies citviet. Man vienmēr viss dzīvē mainās. Tagad ar trim bērniem dzīvojam pie citas jūras, Itālijā, bet Latvija ir mīļa vieta, īpaši ziemā, kad cilvēki nesaprot, kāpēc mēs braucam pastaigāties pie jūras. Bet tā ir cita jūra, par kuru Akordeona koncertā skanēs mūzika.

Vai daudz iznāk spēlēt oriģināldarbus?

Viena no manām misijām ir sadarboties ar komponistiem, jo akordeona identitāte ir labāk uztverama tieši jaunajā mūzikā.

Man liels prieks, ka pēdējoreiz Latvijā arī spēlēju jaundarba pirmatskaņojumu ar Sinfonietta Rīga - Sergeja Ahunova “Čakonu”. Arī piecdaļīgs koncerts, jauns darbs. Šoreiz tas ir Artura Maskata opuss, ko beidzot atskaņojam publikai. Vasarā atkal atbraukšu uz jaundarbu - Dobrinkas Tabakovas koncertu ar Andri Pogu. Man liels prieks, ka jaunu mūziku nesu arī latviešu publikai, un prieks rādīt to, ko spēlēju citviet pasaulē. Prieks arī atgriezties pie šiem skaņdarbiem. Piemēram, Artura Maskata opusu spēlēju Turcijā ar citu orķestri, ar citu dvēseli, un viņi to uztvēra pavisam citādi. Man bija diezgan daudz jāstāsta par Baltijas jūru, ka tā nav tāda kā Turcijā. Cilvēkiem iepatikās mūzika un romantika, kas mums ir un īpaši piemīt Arturam Maskatam. Protams, ir laba lieta spēlēt skaņdarbus atkārtoti. Es arī cenšos veikt tiem ierakstus. Nesen iznāca LNSO ierakstīts albums ar Maskata mūziku, pirms mēneša - albums ar Sinfonietta Rīga un Normundu Šnē, kurā ierakstījām Sergeja Ahunova darbu. Cerams, tā arī turpināšu ar jauniem komponistiem un jauniem skaņdarbiem, rakstītiem tieši akordeonam.