Etnogrāfiskajā brīvdabas muzejā no 29. jūnija apskatāma kokles būves attīstībai veltīta izstāde “Dvēseles stīgas”, kurā apskatāma kokles būvniecības vēsture Latvijas teritorijā no 19. līdz 20. gadsimtam, pētot tās vietu vispirms latviešu zemnieka sētā, tad skatot 20. gadsimta tradīcijas, un izstādes tematisko apskatu noslēdzot ar tradicionālās kokles attīstības tendencēm mūsdienās un intervijām ar jaunajiem tradicionālās kokles koklētājiem un tradīcijas turpinātājiem par viņu ceļu senās kokles pasaulē un to, kāpēc viņi izvēlējušies spēlēt kokli arī 21.gadsimtā.

Pirmo reizi plašākai sabiedrībai apskatāma pasaulē lielākā kokle – dižkokle. Tas ir meistara Eduarda Krauksta 1947. gadā radītais instruments,

kas nupat nonācis Latvijas Etnogrāfiskā brīvdabas muzeja krājumā līdz ar vēl vairāk nekā 10 meistara radītajiem instrumentiem. Līdzās tam tiks izstādītas kokles no visiem Latvijas novadiem un apmeklētājiem būs iespēja aplūkot gan labi zināmo vecmeistaru – Jāņa Poriķa un Pētera Korāta kokles, gan arī mazāk zināmu Latvijas meistaru darinājumus.

Plašāk - sarunā ar izstādes autori, Latvijas Etnogrāfiskā brīvdabas muzeja Izglītības un informācijas nodaļas vadītāju Rozīti Katrīni Spīču: "Kā koklētājai jau no bērna kājas un arvien vairāk iedziļinoties šajā pasaulē, man vienmēr bija jautājums  – kāpēc mēs kokli turam tādā godā? Kāpēc tā likta uz dziesmusvētku plakātiem gan 1905. gadā, bet 1933. gadā kā ceļojošā kokle dāvināta un visādi citādi daudzināta? Kāpēc trimdas latvieši ir teikuši - „viss jau labi, galvenais, lai kokle pielikta pie sienas mājās, jo tad labāka sajūta”? Manuprāt, atslēga slēpjas tajā, ka šis instruments ir ļoti sevišķs un īpašs tieši Baltijas jūras reģionam. Mēs tādējādi varam sajusties kā latvieši. Arī tie latvieši, kas šobrīd dzīvo ārpus Latvijas un nav pārmantojuši valodu, spēlējot šo instrumentu, var justies piederīgi.

Šī izstāde iedziļinās kokles būtībā un iziet cauri tās attīstības ceļam.

Mēs lūkojam vairākus gadsimtus senā pagātnē, skatāmies, kā senie koklētāji ir koklējuši, un arī uz kokles modernizācijas procesu. Izstādes tematiskais loks noslēdzas ar šo jautājumu – kāpēc jaunieši koklē arī 21. gadsimtā? Kāpēc deviņpadsmitgadīgs puisis izvelk savu kokli, ko viņš ir nosaucis par "Vikingu kuģi"? Tas dod iespēju izpētīt un izprast šī instrumenta lomu mūsu sabiedrībā, mūsu kultūrā. Jā, mēs esam pieraduši pie kokles, bet varbūt tikai retais aizdomājas, kāpēc mēs to visur daudzinām. Tas ir tas jautājums, uz ko cenšamies rast atbildes šajā izstādē."