Klajā nācis žurnāla "Mūzikas Saule" vasaras laidiens ar Katrīnas Paulas Felsbergas foto uz vāka un sarunu par spožo Emīlijas lomu Hendeļa operā “Flavio, langobardu ķēniņš” Latvijas Nacionālajā operā un ceļu uz to.

Juris Griņevičs noklausījies, kā Marina Rebeka dzied Bellīni Normu, un atzīst, ka ir tikai dažas, kas to vispār jelkad spējušas vai spēs. Marina izpelnījusies augstas uzslavas. Baiba Santa Vanaga iepazinusies ar Johana Štrausa dēla mūzikas speciālistu Alfrēdu Ešvē, bet par latviešu potenciālo, bet neuzrakstīto pirmo operu stāsta Velga Kince. Aleksandra Line tikusies ar džeza sitaminstrumentālistu Vladimiru Tarasovu un kontrabasistu, neirozinātnieku Pīteru Vūstu. Ciešāk aprakstīta divu komponistu daiļrade: Ernests Valts Circenis ar eseju sveic 75. dzimšanas dienā Alvilu Altmani, savukārt Armands Znotiņš pamatīgi iedziļinājies Jāņa Kalniņa opusos, daļa no kuriem mums joprojām mazzināma vai nezināma.

Žurnāla galveno redaktoru Orestu Silabriedi izvaicāja Inga Žilinska.

Žurnālu “Mūzikas Saule” nevar nepamanīt tirdzniecības vietu plauktos, jo krāsa ir koši zaļa, kā jau tas vasarai piedienas, uz vāka - Katrīna Paula Felsberga. Tu raksti redaktora slejā, ka viņa ir pārsteigusi - un patiesi pārsteigusi - operas “Flavio” klausītājus ar savu spožo Emīlijas lomu. Kas vēl būtu nozīmīgākie šī numura punkti vai tēmas?

Līdztekus sarunai ar Katrīnu Paulu Felsbergu, kas, man liekas, izdevās gana dzīvespriecīga un kurā centāmies parādīt viņas darbības jau šobrīd diezgan plašo diapazonu, es gribētu pieminēt divas grāmatas.

Pirmkārt, turpinām tulkot Mimī Daicas (Mimi S. Daitz), amerikāņu kordiriģentes un mūzikas pētnieces, opusu par Veljo Tormisu. Tā ir tiešām izcila personība un mūsu ēterā varbūt nepelnīti maz skanošs komponists, kurš ļoti interesējas ne tikai par igauņiem, bet par Baltijas tautām vispār.

Kas to lai zina, vai mēs nonāksim līdz grāmatas iznākšanai vai nē, bet Eduards Liniņš ļoti prasmīgi tulko.  Starp citu, Maima Grīnberga tulko opusu par Arvo Pertu par godu komponista 90. dzimšanas dienai, tā kā Tormiss šajā ziņā varētu nebūt vientuļš. Vēl viena grāmata, kurai vēlos atkal un atkal pievērst uzmanību - Osmo Reihele, somu komponists un radio žurnālists, viņš bija arī “Klasikas” viesis agrā pavasarī un viesojās Latvijā, un viņa grāmata par laikmetīgo mūziku un to, kādēļ tā būtu jāklausās. Jāsaka, ja tādi gardēži un laikmetīgās mūzikas pazinēji kā Miks Magone slavē šo Reiheles darbu, tad laikam tiešām ir vērts to palasīt gan profesionāļiem, gan neprofesionāļiem, lai precīzāk noformulētu attiecības ar laikmetīgo mūziku, laikmetīgo mākslu vispār un to, kas aktuāls notiek mums apkārt. Vēl gribētu piesaukt divus ceļojumus - Rolands Kronlaks un Anna Veismane katrs ir pabijuši jaunās mūzikas festivālā, viens Īrijā, viens Portugālē, un abi ļoti prasmīgi, gan satiekoties ar cilvēkiem, gan strukturēti liekot uz papīra savus vērojumus, papildinās Reiheles grāmatas fragmentu ar to, kā mums reaģēt uz to, kas notiek laikmetīgajā mūzikā.

Plašāk - audioierakstā.