"Karlam Ristikivi (1912–1977) un "Dvēseļu naktij" (1953) ir ko teikt arī mūsu laikā. "Dvēseļu nakts" neapšaubāmi ir savdabīgs un spēcīgs, nepelnīti mazpazīstams darbs, kas iekļaujams Eiropas 20. gadsimta gara pasaulei būtiskā strāvojumā un kas arī tur izceļas ar savu rokrakstu." Tā raksta igauņu rakstnieks Reins Rauds, kura rakstītais daudzus mūs uzrunā.

Karls Ristikivi (Karl Ristikivi, 1912–1977) ir viens no visdižākajiem igauņu (arī igauņu trimdas) literatūras rakstniekiem – prozists, kritiķis, dzejnieks. "Dvēseļu naktī", kas aizsāk igauņu modernistiskā romāna vēsturi, protagonists – trimdinieks gan pēc dokumentiem, gan iekšējās izjūtas – Jaungada naktī klīst pa dīvainu atmiņu labirintnamu Stokholmā, līdz beidzot nonāk absurdā tiesā, kurā ir liecinieks un apsūdzētais septiņu nāves grēku prāvā. Pa vidu rakstnieks paspēj arī diskutēt ar romāna neapmierināto lasītāju.

Romānu, kuru klajā laidusi izdevniecība "Jānis Roze", latviskojusi Maima Grīnberga, kuru uz sarunu aicinājusi Liega Piešiņa, visupirms pajautājot par iepazīšanos ar šo romānu "Dvēseļu nakts". Pārraides otrajā daļā – saruna ar literatūras pētnieci Ingunu Dauksti-Silasproģi.

"Par šo grāmatu uzzināju, kad studēju Tartu, tātad 90. gadu sākumā, un tā bija viena no grāmatām, ko nabadzīgais students atļāvās nopirkt... Tas, man šķiet, ir 1991. gada izdevums, stāsta Maima Grīnberga. " (..) Tā ir grāmata, par kuru kopš tā laika, kad sāku tulkot, ik pa brīdim esmu domājusi – ka to noteikti vajadzētu iztulkot, bet nu – kā tas dzīvē reizēm gadās: plāni un iespējas nesakrīt, un tad arī piemirstas. Bet kaut kādā brīdī man Renāte (Renāte Punka, Latvijas Grāmatizdevēju asociācijas valdes priekšsēdētāja un izdevniecības "Jānis Roze" izpilddirektore – red.) ieminējās, ka gaidāms nākamais konkurss ES programmā "Radošā Eiropa". Man uzreiz bija skaidrs – klāt ir īstais brīdis! Paldies Dievam, ka tā, jo "Radošā Eiropa" arī atbalstīja, un es ar milzīgu prieku beidzot iztulkoju šo romānu."

Vaicāta, kā skaidrojams tas, ka par grāmatu, kura uzrakstīta 1953. gadā, vēl aizvien pētniekiem ir interese un tie cenšas visdažādākajā veidā izpētīt šo darbu,

tulkotāja Maima Grīnberga atzīmē: "Tas ir šī darba dziļums, strukturālā sarežģītība, kas lasītājam patiesībā nekādi netraucē. Vienkārši šis darbs ir interesants. Tur ir tik ārkārtīgi daudz slāņu!"

Viņa arī atgādina Karla Ristikivi dzīves gājumu: "Viņš dzimis 1912. gadā, un pēc ārkārtīgi nabadzīgas, trūcīgas bērnības un patiesībā pilnīgas bezcerības tomēr ieguvis labu izglītību un paspējis sarakstīt ļoti reālistisku, savam laikam veltītu romānu triloģiju, par ko ieguva uzslavu no igauņu klasikas milža Tamsāres, kurš viņu nosaucis par savu mantinieku. Ristikivi paspēja sākt nākamo triloģiju par to, kā Igaunija zaudēja brīvību, taču šie divi romāni iznāca jau trimdā. Triloģiju viņš nepabeidza, jo saprata, ka par to, ko viņš būtu varējis rakstīt trešajā romānā, jau ir paspējuši sarakstīt ļoti daudzi citi trimdas autori. Un tad viņam radās vēlme pilnībā mainīt savu rakstības stilu! Ļoti daudzi rakstnieki aug, lasot grāmatas un rakstot par tām kritikas – tas ir veids, kā rakstnieks sevi pilnveido. Šī nodarbe viņu kaldināja: viņš sāka meklēt  citus izpausmes veidus,

un pēc vairāk nekā sešu vai septiņu gadu pauzes iznāca "Dvēseļu nakts", kas bija radikāli atšķirīgs romāns no visa, ko viņš pirms tam bija rakstījis.

Viņš gan bija paspējis publicēt pāris noveļu, kurās varēja saprast, ka viņa stils mainās. Pēc šī romāna atkal bija ilgāka pauze, pēc kuras Ristikivi rakstīja Eiropas vēsturei veltītus romānus, kuros uz vēsturisku notikumu fona risina lielas, būtiskas lietas, kas viņu interesē: labais, ļaunais, iekšā, ārā, kristietība tās dažādajās izpausmēs."

Kā šo romānu redz Inguna Daukste-Silasproģe, kura pārzina latviešu trimdas literatūru? "Mēs varam iepazīt tikai to igauņu trimdas literatūras daļu, kas ir tulkota. Kopumā ņemot, es teiktu, ka tajā nav nemaz tik daudz atšķirību no mūsu literatūras: mums ir līdzīgi motīvi, līdzīgas sajūtas; dominē bēgļu un trimdinieku izjūtas un sajūtas, ko nozīmē dzīve bez mājām vai ārpus savas dzimtās zemes.

Runājot par Karlu Ristikivi, jāteic, ka viņa romāns ir pārsteigums, bet tā ir arī novitāte un spilgts uzplaiksnījums gan igauņu literatūrā kopumā, gan arī viņa paša daiļradē, jo nav tā, ka tā būtu viņa ierastā rakstība. Viņš pārsteidz ar vēstījumu, ar situācijām;

ļoti daudz ievij bēgļu un trimdinieku izjūtas – tas ir cilvēks, kurš neatrod savu vietu. Simboliskas ir istabas, kurās viņš ieiet, kurām nav durvju un no kurām viņš netiek ārā. Arī grēksūdze un septiņi grēki, kuriem ir simboliska nozīme."

Vairāk – audioierakstā.