Jubilārs Gundars Āboliņš: Lai būtu tā labā sajūta, ka es kādam vēl kaut ko varu uzdāvināt!

7. janvāra rītā uz sarunu aicinām aktieri Gundaru Āboliņu, lai sirsnīgi jo sirsnīgi sveiktu 65. jubilejā! Svētku dienas nozīmību pasvītro fakts, ka tieši šodien, Gundara dzimšanas dienā, izdevniecība "Upe tuviem un tāliem" klajā laiž viņa tulkoto Joahima Meierhofa romānu "Ak, šī plaisa, sasodītā plaisa".

Visi, kuri vēlas paklausīties romāna fragmentu lasījumus un iegūt grāmatu ar tulkotāja autogrāfu, 8. janvārī no pulksten 16.30 līdz 18.00 tiek gaidīti Jāņa Rozes grāmatnīcā Krišjāņa Barona ielā 5. 

Liene Jakovļeva: Savā dzimšanas dienā tu kārtīgi strādāsi. Tu spēlēsi savu "Oblomovu". Bet šodien ir arī tāds īpašs notikums, jo tu savā dzimšanas dienā esi sagādājis dāvanu citiem. Un jau no šodienas visur var iegādāties tevis tulkoto Joahima Meijerhofa romānu "Ak, šī plaisa, sasodītā plaisa", bet rīt tu būsi satiekams tās oficiālajā atvēršanā. Jau atkal jauns tulkojums, tātad miera tev nav ne drusku? Tulkošana ir joma, kurā tu jūties aizvien labāk. Tev ir brīnišķīga valoda un aina, ko tu spēj uzburt, ir vienkārši burvīga.

Gundars Āboliņš: Arī aktieris jau savā ziņā ir tulkotājs – viņam ainas jāuzbur uz skatuves. Tas ir tāds treniņš, kas tiek darīts jau ilgus gadus. Bez tam Joahima Meijerhofa pamatprofesija ir aktieris, bet vienlaikus viņš ir izcils vērotājs un ļoti labs stāstnieks, un visa tā pasaule... Grāmatā rakstīts tieši par to, kā viņš kļūst par aktieri un dzīvo pie saviem vecvecākiem, un tās ir it kā divas nesavienojamas pasaules: viņam ik dienas nākas pārvarēt plaisu starp tām. Tur ir ļoti daudz komisma, bet ļoti daudz arī skumju un traģisku nošu. Bet – kā saka pats autors, nav jau drāmas bez komēdijas un komēdijas – bez drāmas. Tas viss ir savīts tādā traģikomiskā vijumā, un tas arī ir mans mīļākais žanrs.

Vai pazīsti Joahimu Meierhofu personīgi? Viņš zina par tavu tulkojumu?

Jā, jā, protams – es jau nevarēju bez atļaujas saņemšanas tam ķerties klāt. Kaut gan formāli atļauja jāsaņem no izdevniecības, es tomēr vispirms aizbraucu pie viņa. Esam pazīstami jau diezgan sen, kopš Cīrihes laikiem, un Vīnē esam kopā strādājuši: diemžēl ne vienā izrādē, bet vienā teātrī un vienā laikā gan. Viņš bija ļoti priecīgs, ka interesējos par viņu, kaut gan par interesi viņš sūdzēties nevar: tagad tiek ekranizēts jau viņa otrais romāns, ir audiogrāmatas, un viņš kļuvis ļoti, ļoti populārs ar šiem darbiem Vācijā, vispār visā vāciski runājošā telpā.

Tu esi pirmais, kurš viņa tekstus pārceļ latviešu mēlē. Vai ir tā, ka ar katru grāmatu, ko tu tulko, tev tas ceļš ir vieglāk ejams? Vai tomēr šīs grāmatas ir tik ļoti atšķirīgas: atcerēsimies gan Danelijas "Pasažieri bez biļetes", pirms tam arī "Ceļvedi orķestra pasaulē".

Jo vairāk vingrinies, jo liekas vienkāršāk. Vairs nav jāmokās. Treniņš! Tāpat kā sportistam, kurš trenējas – kļūst aizvien vieglāk. Grūti treniņā, viegli sacensībās. Nav jau arī tā, ka tās grāmatas ir tik atšķirīgas: tās visas ir autobiogrāfiskas; tur ir piedzīvotais, redzētais, tur ir komiskais un arī ne tik komiskais. Tas ir visās līdzšinējās grāmatās. Arī formāts – tāda neliela, rokassomiņā vai kabatā ieliekama ņurcāma grāmata. Tai ir pusmīkstie vāki. Man ļoti patīk šis formāts. Man patīk, ja grāmatas ir lasītas un saņurcītas. Jaunas un sterilas grāmatas nav tik valdzinošas kā lasītas un saņurcītas.

Jā, tās pēdējās trīs tev tiešām ir tādas kabatas formāta un mazā somiņā ieliekamas grāmatas. Bet "Oblomovs" gan bija pamatīgs sējums!

Tas ir lielāka apjoma darbs. Bet ne jau vāki grāmatai ir galvenais. Galvenais ir tas, kas starp vākiem.

Vai tas, ka tavā dzimšanas dienā Jaunajā Rīgas teātrī tiek izrādīts "Oblomovs", ir nejaušība? Un vai maz zini, kuro reizi tu to spēlēsi?

Neesmu skaitījis, bet domās biju vēlējies, lai šajā dienā man būtu kāds nozīmīgs darbs, jo vienkārši sēdēt, griezt rasolu un taisīt balli man negribas. Ja tu, būdams aktieris, vari ar darbu nosvinēt savu dzimšanas dienu... Andris Keišs pat paspēja uztaisīt savu autorprogrammu! 

Tu toties paspēji grāmatu iztulkot!

Tāpēc jau arī drusku tā egoistiski pieskaņoju grāmatas atvēršanu dzimšanas dienai. Lai būtu tā labā sajūta, ka es kādam vēl kaut ko varu uzdāvināt. Tā ir labāka sajūta, nekā dāvanas saņemot.

Uz grāmatas vāka redzam šampanieša etiķeti. Vai tā bija tava izvēle? Vai arī šāds noformējums ir vāciski izdotajai grāmatai?

Nē, vācu variantam ir pilnīgi citādi: tur it kā ar naglu ir ieskrāpēts romāna nosaukums un autors. Un tad katrai grāmatai uz vāka ir autora bilde no privātā arhīva. Šampanietis šajā gabalā spēlē lielu lomu, jo ar to sākas Joahima vecvecāku diena... Arī tā etiķete jau ir tāda kā nošļukusi... (smejas) Kaut kas bija jāizdomā, un man ienāca prātā šitā lieta. Tālāk visu paveica māksliniece Kristīne Jurjāne. 

Rīt tu būsi satiekams Jāņa Rozes grāmatnīcā Barona ielā. Sniegsi autogrāfus?

Ne tikai. Droši vien nenoturēšos un palasīšu kādus mazus fragmentiņus, jo cilvēkiem jau varbūt ne tik ļoti interesē, kā es tur rakstu, bet ko es lasu... Tā ir tāda tradīcija, ka autors kādā no grāmatnīcām sarīko autogrāfu stundu. 

Bet "Klasikā" mēs tevi sveiksim, atskaņojot fragmentus no koncertizrādes "Pasakas par ziediem". Daudz laimes dzimšanas dienā, Gundar!