Piektdien Liepājas koncertzālē "Lielais dzintars", sestdien Lielajā ģildē un tiešraidē Latvijas Radio 3 "Klasika" Valsts kamerorķestris Sinfonietta Rīga sadarbībā ar māksliniecisko partneri - diriģentu, komponistu un klarnetistu Jērg Vidmani - atskaņos arī viņa opusu Versuch über die Fuge soprānam, obojai un kamerorķestrim, kurā soliste būs Inga Kalna. Par šo darbu vairāk uzzinām fragmentā no sarunas ar Annu Martu Burvi.

Fūga, protams, visupirms man saistās ar Bahu. Un tad Mendelszona kontekstā - ar lielu mīlestību pret Bahu. Vai pastāv korelācija starp Mendelszona cieņu pret Bahu un šo jūsu opusu?

Ir korelācija. Klausoties agrīnās Mendelszona stīgu simfonijas... viņš bija ļoti jauns - vien 12-14 gadu vecs. Un šajās simfonijās var izteikti just Baha invenciju stila ietekmi. Līdz ar to, rakstot savu skaņdarbu Versuch über die Fuge, es visupirms domāju par Bahu, tad par Mocartu, kurš garā līdzīgs Mendelszonam, un visbeidzot pašu Mendelszonu. Mocarts, starp citu, arī rakstījis līdzīgas Baha melodijas. Un līdz ar to starp šiem komponistiem veidojas vienas tēmas variācijas. Bahs uzraksta vienā veidā, tad Mocarts iedvesmojas no Baha, bet uzraksta to savā stilā, un Mendelszons - vēl citādāk. Un savā veidā es turpinu šo komponistu tradīciju veidot vienas tēmas variācijas dažādos stilos.

Tas ir mūsu kā mūsdienu mūziķu pienākums - padarīt aktuālu ne tikai mūsu mūziku, bet arī to, kas radusies pirms tam.

Taču tas, ko Mendelszons rakstīja 19. gadsimtā, krietni atšķīrās no Baha laika. Tātad, mūsu virsuzdevums ir seno impulsu ievietot mūslaikos, mūslaiku cilvēkam saprotamā valodā. Līdz ar to, es nevēlējos rakstīt vienkāršu fūgu reminorā. Mani tas ne mazākajā mērā neinteresēja. Mani interesēja pēctecība, mantojums savienībā ar mūsu dienām.

Šo skaņdarbu rakstīju, jo manī bija radusies nepilnības sajūta. Visi mani kompozīcijas skolotāji bija teikuši, ak, kontrapunkts ir ārkārtīgi svarīgs. Un tas ir nopietns. Un tu to vēl ilgu laiku nesapratīsi. Tamdēļ es biju savā ziņā iebiedēts un kontrapunktu it nemaz nelietoju savā mūzikā. Un tad, vairākus gadus vēlāk, es sāku ar to strādāt arvien vairāk un vairāk.

Vai jums liekas, ka tas ir sarežģīti, jo tajā ir tik daudz noteiktu likumu par to, KĀ tas jāraksta?

Tieši tā, un šie likumi ierobežo, tu vairs nejūties brīvs savā mākslā. Kad biju jauns, domāju, ehh, polifonija mani par daudz ierobežo, bet es gribu būt brīvs kā putns - nerakstīšu to. Taču, kopš esmu sācis integrēt polifoniju savā mūzikā, esmu atradis vēl lielāku brīvību un radošajā pasaulē spējis iet arvien dziļāk un dziļāk. Es sapratu, ka agrāk biju strādājis nedaudz "pa virsu". Un tad atnāca kontrapunkts. Tas ir tāpat kā tad, kad redzi ūdeni un baudi saules starus tā virsas atspīdumā... Un tad pēkšņi tu ieraugi visu to, kas ir zem atspulga, tu redzi dziļāk, vairāk... un tas ir vēl lielāks skaistums par to, kas virs ūdens. Šis skaņdarbs, "Versuch über die Fuge", ir viens no maniem svarīgākajiem opusiem tieši tamdēļ, ka tas man nenāca viegli.

Vai jūs teiktu, ka savu fūgu var atrast vingrinoties? Būtībā rakstot vienu fūgu pēc otras? Vai tomēr tas nāk ar pieaugšanu un nobriešanu prātā?

Manā gadījumā tas bija par nobriešanu. Studiju laikā es vienkārši nebiju gatavs polifonijai. Šobrīd es nevaru savu dzīvi bez tā iedomāties. Minūti pirms tikāmies uz šo sarunu, es komponēju savu jauno Mežraga koncertu... Un uzrakstīju kontrapunktu.

Apsveicu jūs!

Jā, es turpinu pilnveidoties šajā žanrā!