30. augustā Mākslas muzejā "Rīgas Birža" notika preses konference, kas veltīta 26. Starptautiskā Garīgās mūzikas festivālu noslēdzošajam notikumam - jaundarbu koncertam 31. augustā Rīgas Sv. Pētera baznīcā, ar kuru tiks svinēta Ģerģa Ligeti 100. gadskārta, kā arī pirmatskaņoti virkne jaundarbu.

Valsts akadēmiskajam korim “Latvija” un diriģentam Mārim Sirmajam komponējis Jēkabs Nīmanis, opusā Hymni de Misericordia (“Līdzjūtības himnas”) pievēršoties sakrālajām garīgajām himnām, kuru teksti saliedē cilvēkus kopīgām vērtībām. Aleksandrs Avramecs darbā Ex Infinito reflektē par laika, kustības un rašanās bezgalīgumu, savukārt Renāts Nikolajs Cvečkovskis kompozīcijā Mama (“Māte”) pievēršas pareizticībā nozīmīgajai Dievadzemdētājas aizmigšanas svētku dienai, godinot Dievmāti. Koncertā gaidāms arī slovēņu komponista Mateja Kastelica mesas Lux et Origo pirmatskaņojums, kurā viņš apskata misticisma attiecības starp Dievu un cilvēku, sakot:

“Ja kāds vēlas kam ticēt – Dievam, reliģijai, godājamai sabiedrībai, cilvēkam vai pat mīlestībai, tad viņam vispirms jānotic pašam sev. Šādi, manuprāt, mums jāuztver jebkura reliģija.

Tas ir iemesls turpināt novērot paša domas un jūtas, padziļināt prātu, lai es spētu pasauli skaidri saskatīt no savas unikālās perspektīvas. Es ticu Dievam; tas jau ir manī, lai es spētu izpaust vislabāko sevis versiju.” Bet programmu noslēgs Ģerģa Ligeti apgaroti ēteriskā darba Lux aeterna (“Mūžīgā gaisma”) nebeidzamais starojums.

Renāts Nikolajs Cvečkovskis: Esmu pareizticīgs komponists, un nupat iesākās Dievadzemdētājas aizmigšanas svētki. Vēl nedēļu pēc svētkiem ir pēcsvētki, un šo pēcsvētku zīmē esmu uzrakstījis skaņdarbu Mama („Māte”). Skaņdarba pamatā izmantots šo svētku dievkalpojuma kanoniskais teksts jeb lūgšanas. Parasti, kad rakstu garīgo mūziku ar tekstu,
ir pasūtījums uz konkrētu datumu, es skatos, kādi šajā datumā ir svētki, lai ar savu mūziku nosvinētu šos svētkus ne tikai liturģiski, bet arī muzikāli.

Manā skaņdarbā dzirdēsiet arī pareizticīgās baznīcas dievkalpojuma notiņas, bet tajā pašā laikā, tas viss vainagojas manā
rokrakstā.

Ceru, ka viss izskanēs organiski, ka tas izskanēs pareizajā laikā un vietā un cilvēki spēs to uzņemt savā sirdī un dvēselē.

Jēkabs Nīmanis: Mana tēma „himnas līdzjūtībai” likās ne tikai aktuāla laikam, kurā šobrīd dzīvojam, bet arī ikdienišķi un cilvēcīgi der par to padomāt. Izmantoju latīņu tekstu, un man ļoti patīk tas latīņu valodas atsvešinājums. Tai ir ļoti skaista skaņa, kas rada noteiktu kontrapunktu pret mūziku. Reti rakstu ar latīņu tekstiem, tas man bija viens no izaicinājumiem. Otrs – Pēterbaznīcā nav ērģeļu, un man vienmēr baznīcā, sakrālajā telpā, ir pietrūcis laikmetīga konteksta, tāpēc izmantošu paplašinājumu ar tehniku un elektroniku. Man likās – ja tur nav ērģeļu, tad es varētu telpu ieskandināt ar skandām sešos kanālos. Tas man liekas skaists elements. Ja man ļauj šādus resursus izmantot, es azartiski ļaujos tam.

Mana balss nav piemērota vai trenēta dziedāt koros, bet esmu tik ļoti pietuvojies korim, ka gribu šo tuvumu sajust vēl vairāk.

Integrēju klarnetes un citu instrumentu balsis šajā kopējā skanējumā, šajā gadījumā – manu klarnetes balsi. Ja esmu dzīvais komponists, tad dzīvāk šajā visā piedalīties vairs nevarētu (smiekli). Kas vēl man liekas svarīgi – mūzika ir
noslēpums, un mēs, tāpat arī komponists, to atklājam tajā brīdī, kad tas skan un mēs ar to satiekamies. Komponista uzdevums ir radīt noteikumus, lai tas pamazām tiktu nojausts, es neteiktu „uzminēts”. Mēs saskaramies ar šo nezināmo un transcendentālo, ko nevar izstāstīt vārdos. „Skaistāko, ko jūt iekš dvēs'les dziļumiem, vārdos neizteikt šiem ļaužu dzimumiem”.
Man šī tēma liekas ļoti skaista. Komponista uzdevums būtu virināt durtiņas uz to pasauli, kas mums ir nepazīstama un nezināma. Tā ir ļoti personīga un subjektīva pieredze, par ko varam tikai parunāt, bet, kad tu to sajūti, vārdi ir lieki. Domāju, ka tas arī ir šī festivāla uzdevums kopumā."