Uz interviju aicinām LKA Eduarda Smiļģa Teātra muzeja vadītāju Jāni Siliņu, jo jau šovakar, 19. februārī, pulksten 18 ciklā "Sarunas Smiļģa kabinetā" viesosies režisors un producents Matīss Kaža.

Liene Jakovļeva: "Sarunas Smiļģa kabinetā" ir krietni sena tradīcija. Skatītājiem un muzeja apmeklētājiem tā ir skaista iespēja satikties ar brīnišķīgām personībām – gan leģendārām, gan pavisam jaunām.

Jānis Siliņš: Tā tiešām ir tradīcija jau gandrīz desmit gadu garumā, un sākotnēji tās tiešām bija sarunas tikai Smiļģa kabinetā, Teātra muzeja otrajā stāvā, kur stāstus klausījās daži cilvēki, bet tad tas pārauga ciklā, kurā ar dažādām personībām no teātra pasaules mēs sarunājamies par teātri – par procesu, par attīstību, par to, kā var vai nevar teātris runāt ar skatītājiem. Tas man liekas ļoti vērtīgi. Pie tam mēs to visu arī dokumentējam – līdz ar to tas paliek vēsturiskajā atmiņā. Būtībā par to jau arī pats Matīss Kaža nesen vienā intervijā teica: ka atmiņa ir tik ļoti svarīga, bet dažiem tā ir, bet dažiem tās nav.

Matīss Kaža: daudziem pirmā asociācija ar Matīsu būs kā ar producentu un kino pasauli, bet Matīss jau sen sevi ir ļoti vērienīgi un pārliecinoši pierādījis arī teātrī.

Un tas ir pārsteidzoši, ka cilvēks tik jaunos gados ārkārtīgi dinamiski, enerģiski, arī pārliecinoši virzījies, iestrādājies, veidojis un radoši attīstījis savu redzējumu profesionālajā teātrī. Nepilnu četru sezonu laikā Matīsam ir pieci iestudējumi profesionālajos teātros, sākot ar "Maigo varu" Nacionālajā teātrī, kas raisīja skatītāju diskusijas, un beidzot ar tikko, tikko Jaunajā Rīgas teātrī iestudēto izrādi "Apbrīnas ieleja". Plus vēl darbs ar studentiem: tieši viņš pagājušajā gadā iestudēja mūsu Latvijas Kultūras akadēmijas studentu diplomdarba izrādi – multimediālo iestudējumu "Degošie". Viņš veidojis arī Spēlmaņu nakts ceremoniju un Lielā Kristapa balvas pasniegšanas ceremoniju. Tā kā tas ir interesanti – saprast, kā jauns cilvēks redz skatuves mākslas attīstību.

Matīss Kaža turklāt ir arī Kultūras akadēmijas Nacionālās filmu skolas lektors.

Tas ir ļoti vērtīgi, jo Matīss savās teātra režijās izmanto kino pieredzi, arī montāžas principus, un jaunos aktierus arī mēģina ievirzīt šajā domāšanā, lai gan viņam ir arī cita pieeja – Matīss, manuprāt, teātrī nemaz tik ļoti nevēlas strādāt tikai ar kinematogrāfiskiem veidiem: piemēram, viņa veidotajā vērienīgajā iestudējumā "Nacionālais kanāls" Nacionālajā teātrī bez stāsta virsslāņa, bez tiešā vēstījuma darbojas arī tik reti teātrī sastopamais zemteksts – par to, kā mūsu sabiedrībā tiek tīši un netīši manipulēts ar cilvēku domām, vērtējumiem. Tas man liekas ļoti būtiski.

Vairāk – ierakstā.