Latvijas Kultūras akadēmijas Eduarda Smiļģa Teātra muzejā 2025. gada 29. augustā plkst. 16.00 tiks atvērta grāmata "Klusums un pērkons. Janīna Pankrate", kas tapusi, pateicoties Latvijas Baleta un Dejas ģildes ierosinājumam un atbalstam un Valsts Kultūrkapitāla fonda finansējumam. Par to plašāk ceturtdienas rītā vēsta viens no grāmatas autoriem – Eduarda Smiļģa Teātra muzeja vadītājs Jānis Siliņš.

Grāmatas "Klusums un pērkons. Janīna Pankrate" autori Gunta Bāliņa, kura pati ir dejojusi J. Pankrates iestudējumos, un Jānis Siliņš lasītājiem atklāj baletmeistares, horeogrāfes un pedagoģes personību, secīgi raksturojot viņas radošo darbu un mākslinieciskās kvalitātes.

Sarunā ar Jāni Siliņu – par Janīnas Pankrates personības daudzšķautņainību un viņas atšķirīgo rokrakstu, par temperamentu un ieinteresētību audzēkņu izaugsmē un pārdzīvojumos, par grāmatas galvenajām sadaļām un to, ko jaunā sezona atnesīs Smiļģa muzejā. 

Dina Dūdiņa-Kurmiņa: Jums priekšā garš un skaists darba posms, jo jau rīt ir lielie svētki – klajā nāks grāmata, kura tapusi, jums sadarbojoties ar Guntu Bāliņu, un veltīta izcilajai dejotājai, pedagoģei un horeogrāfei Janīnai Pankratei, kuru pērn atcerējāmies viņas simtgadē.

Jānis Siliņš: Esmu ārkārtīgi pateicīgs, ka Latvijas Baleta un deju ģilde Regīnas Kaupužas personā uzaicināja mani piedalīties šajā projektā, jo es principā esmu stāstītājs, mazāk rakstītājs…

Janīna Pankrate bija izcila personība Latvijas kultūrā – ne jau tikai skatuves mākslā, ja runājam par baletu, dramatisko teātri un opereti: visu laiku strādādama gan kā dejotāja, gan kā baletmeistare, gan kā horeogrāfe, gan kā pedagoģe, Janīna Pankrate visu laiku sevi attīstīja!

Grāmatas rakstīšana bija liels izaicinājums, jo Gunta Bāliņa, būdama pieredzējusi baleta vēsturniece, profesore un baleta pētniece, pētīja Janīnas Pankrates dejošanas mākslu, iezīmējot skaistākos mirkļus, kas viņai bija kā baleta māksliniecei. Viņas lomu vidū ir arī Džuljeta Prokofjeva baletā "Romeo un Džuljeta". Janīnas pēdējais darbs kā horeogrāfei bija Dailes teātrī, kad viņa kopā ar režisoru Kārli Auškāpu iestudēja kustības un dažas dejas Šekspīra lugas "Romeo un Džuljeta" iestudējumā.

Varētu likties, ka Janīna Pankrate pēc temperamenta bija īsta poliete un vēl ar citu tautu rakstura iezīmēm, bet Džuljeta ir viens no viņas spilgtākajiem tēliem, lai cik tas arī paradoksāli neizklausītos.

Janīnas Pankrates no mātes pārmantotais poļu temperaments, arī viņas atklātība un drosme teikt to, ko patiesi domā – tās bija īpašības, kuras viņas laikabiedri novērtēja, taču ne reizi vien droši vien arī paraudāja par spriedumiem, kuri nāca no viņas mutes. Prasīgums laikam ir pirmais vārds, kas raksturo Janīnu Pankrati. Arī prasīgums pret sevi, jo no savas karjeras viņa aizgāja spēku pilnbriedā.

Jā, aizgāja, un tur ir dažādi iemesli... Viņa jau arī dabūja tos sitienus, tādas pašas pletnes. (..) Ar cilvēkiem strādājot, it kā darām ļoti labu darbu, bet kādam liekas, ka ne tik labu, un katrs jau saņem atpakaļ – tā notiek. Mākslā jau nevar būt gluds ceļš, tad jau vispār mākslā nekas neradīsies. Janīnas Pankrates tēvs ļoti interesējās par mākslu, viņas skolasbiedrenes bija Velta Līne un Vera Singajevska – tātad Grīziņkalns...

Viņas uzdrīkstēšanos, kas noteica viņas radošo dzīvi jo īpaši kā horeogrāfei, īpaši tad, kad viņa veidoja muzikālās izrādes operetē, dramatiskajos teātros un laikmetīgās rēvijas restorānos, noteica tas, ka Pankrate Otrā pasaules kara laikā bija Polijā un Vācijā, kur mācījās pie [ungāru izcelsmes vācu aktrises, dejotājas un dziedātājas] Marikas Rekes – daudzi to nezina, un daudzi varbūt teiktu, ka nav ko viņu pieminēt, jo viņa ir fašistiskās Vācijas māksliniece. Taču savas zināšanas viņa Janīnai iedeva... Un tas izpaudās tā, ka Pankrate ar visu savu horeogrāfiju bija citādāka – roku žestos, kustībās, izteiksmē, arī tajā, ka viņa uzdrošināšanājās.

Grāmatu rakstot, intervēju gan viņas audzēkni Sandru Vītolu, kas bija Operetē, bet tagad ir pedagoģe Mūzikas akadēmijā, viņas dzīvesbiedru Eināru Vītola, kas bija aktieru kursu beidzis, tāpat Arturu Maskatu, jo viņš savulaik strādāja Dailes teātrī, tāpat intervēju Edmundu Freibergu, kurš ar Janīnu Pankrati strādāja dramatiskajā teātrī: viņa mācēja atrast katrā vietā savu piegājienu, to interesanto, negaidīto. Viņas dzīvesbiedram Aleksandram Lembergam, kurš bija spilgta personība ne tikai kā baletdejotājs, bet arī kā vadītājs, bija lielākas iespējas ar baletu braukāt apkārt – toreiz, Padomju Savienības apstākļos, un viņš kādu no impulsiem izstāstīja arī Janīnai,  atveda kādas plates vai kādas publikācijas.

Grāmatu rakstot, abi ar Guntu Bāliņu izmantojām tālaika presi: visas, visas recenzijas; grāmatā iekļauta arī teātra zinātnieces Irēnas Lagzdiņas intervija: viņa ļoti sekoja Pankrates daiļradei. Irēna Lagzdiņa bija Dailes teātra trešās studijas aktieru studijas audzēkne – Smiļģa skolniece kopā ar Olgu Dreģi, Lidiju Pupuri un Juri Strengu. Irēna atklāja Pankrates ceļu – kā viņa strādā: gāja mēģinājumos, skatījās un klausījās, jo pa vidu bija kāds komentārs, kāds norādījumus. Un tur jau atkal bija jauns stāsts....

Vairāk – audioierakstā.

***

Baletmeistare, horeogrāfe, baletdejotāja un pedagoģe Janīna Pankrate (1924–1997) bija izcila personība Latvijas kultūrā, skatuves mākslā, kura savā radošajā darbībā vienmēr meklēja novatoriskus, laikmetīgus ceļus.

Savā baletdejotājas karjerā (1944–1963) Janīna Pankrate nodejojusi 30 vadošas lomas, radījusi horeogrāfiju vairāk nekā 50 operetēm, mūzikliem Rīgas Operetes teātrī (1966–1989) un deju šoviem. Iestudējusi dejas un veidojusi horeogrāfijas dramatiskajos teātros (1967 – 1994) un likusi pamatus  šova deju stilam. J. Pankrate bijusi Latvijas Nacionālās operas un baleta teātra galvenā baletmeistare (1987–1989), iestudējot augstas kvalitātes baletus, un veidojusi miniatūras baleta solistiem. Ilgus gadus bijusi aktiermeistarības pedagoģe Rīgas Baleta skolā, sniedzot būtisku ieguldījumu Latvijas baleta un dejas izglītības attīstībā.

Mākslinieces spilgtā individualitāte, temperaments, atjautība, uzdrīkstēšanās, drosme un apņēmība savulaik bija pārsteidzoša un nepārspējama parādība, kas nevienu neatstāja vienaldzīgu.