Rīgas Starptautiskajam kinofestivālam, apvienojot spēkus ar vienu no pasaulē būtiskākajām kino atmiņas institūcijām Parīzes Sinematēku, ir tapusi sešu, no 1928. līdz 1999. gadam veidotu īsfilmu izlase “Parīze, kādu to redz...Francijas Sinematēka”, kas būs skatāma 19. oktobrī Latvijas Nacionālajā bibliotēkā.

Lisija Derēna, žurnāliste, režisore, scenāriste, un kritiķe, tuvinot kustīgo attēlu mūzikai, ir radījusi impresionistiskās “Parīzes harmonijas”, kas sabalsojas ar Rutmana, Vigo un Vertova kino.

Fransuā Reihenbahs, būdams viens no cinéma vérité jeb “patiesā kino” veidotājiem, dokumentārajā filmā “Manekenu Parīze” spēlējas ar pilsētas ikonogrāfiju, flanērismu un skatieniem.

Viņa kamera seko virknei fotosesiju Parīzes gleznainākajās ielās un atpazīstamākajās skatu vietās, notverot kadrā ​​ fotogrāfu un modeļu atsvešinātību no pilsētas rosīgās dzīves.

Poētiskā reālisma klasiķa Renē Klēra filma “Tornis”, tapusi 1928. gadā, šķetinot kultūrā spēcīgi iesakņojošos apsēstību un aizrautību ar arhitektūras ikonu. Klērs ieved mūs vizuālā klejojumā – apvienojot jauktā tehnikā dokumentāro novērojumu, agrīnās Eifeļa torņa projekta skices un stāvkadru animāciju.

Modernisma mākslinieks Emils Malespins, savas īsfilmas “Koku spēles” uzņemšanas un montāžas laikā klausījies Baha un Skarlati mūziku, radot mēmo kino, kas uz filmlentes negatīva atklāj Parīzes arhitektūras, ielu un koku lapotņu aprises. Tā ir asociatīva plūsma un montāža, kuras straumes ir neparedzamākas par Sēnas upi.

Ievērojamā franču jaunā viļņa montāžas režisore Sesila Dekižisa filmā “Parīzes ziema” dokumentējusi lielpilsētu 1986. un1987. gadu mijā.

Dekižisa ar kameru novēro pilsētu, ļaujot atklāties čalām, rejām, spelgonim un minimālistiskam skaņu celiņam tālu no tūrisma takām.

Savukārt ikoniskās beļģu režisores Šantalas Akermanes aktierkino īsmetrāža “Esmu izsalkusi, man ir auksti”, dēvēta par mūzikla numuru, kurā neviens tā arī neiedziedas, ir smalks šaržs par “lielās iespēju pilsētas” mitoloģiju. Divas meitenes salst, nemitīgi smēķē un pārlasa brasēriju ēdienkartes, atkārtojot vārdus “esmu izsalkusi, man ir auksti” – tā pārtop par abu spēli.