Rakstniece un teoloģe Ilze Jansone ir pazīstama ar savu spēju dziļi un aizrautīgi pētīt cilvēka iekšējo pasauli. Tādi viņas darbi kā „Insomnia”, „Umurkumurs jeb Ardievas feminismam” un „Vienīgais”, piedāvā daudzslāņainus un filozofiski piesātinātus tekstus. Tāds ir arī viņas jaunākais romāns „Pasaules troksnis”. Tiek gūtas jaunas atziņas.

Ilzi Jansoni uz sarunu aicinājusi Liega Piešiņa, kura sarunas iesākumā vēlējās noskaidrot attiecības starp ticību un šaubām.

Bija vairākas lietas, par kurām man neatkarīgi no grāmatas pēc tam gribējās domāt. Viena no tām - kas mums katram ir svētnīca? Vai mums šajā svētnīcā ir jābūt vai vienkārši ir jāzina, ka tā vieta ir mūsu svētnīca?

Latvietim jau svētnīca ir jūra vai arī mežā pie sēnēm (smejas), bet es teiktu, ka tev ir jāzina, kur svētnīca ir tevī pašā iekšā. Piemēram, ar draudzi, kurai piederu, mēs kādreiz tikāmies baznīcā, tad tikāmies citā baznīcā un tagad reizi mēnesī mēs tiekamies biroja telpās. Vai tāpēc tā nav svētnīca? Par svētnīcu to padara fakts, ka mēs esam sanākuši, lai nosvinētu kopā būšanu, lai kopā lūgtos, lai kopā baudītu Svēto Vakarēdienu un pēc tam saglabātu sevī to, ko katrs no tā vakara var paņemt līdzi.

Svētnīca ir tā vieta cilvēkā, kur ir šīs dziļi intīmās, personiskās attiecības ar Dievu, par kurām parasti nepļāpā.

Kad pirmoreiz grāmatā izlasīju, ka attiecības ar reliģiju un baznīcu ir tāds kā interešu klubs, drusku palēcos, bet pēc tam domāju, ka, jā, redz, kā ir, mēs dzīvojam pragmatiskā laikā un tas diemžēl nav melots.

Es nojaušu, par kuru vietu tu runā. Man šķiet, to vairāk esmu domājusi kā ironiju, ka tas jau ir tāds interešu klubiņš. Bieži vien tā arī ir.

Mēs dzīvojam patērētāju sabiedrībā, un reliģija ir viena no precēm. Grozies kā gribi, lielākā daļa sabiedrības uz reliģiju skatīsies kā uz preci, kuru pārdod.

Tieši tāpēc diezgan labi iet dažādiem reliģiju miksiem. Piemēram, budismu sajauc kopā ar kristietību, vēl piejauc kaut ko no hinduisma vai kādas eksotiskākas reliģijas un tad pasniedz to kā īsto dzīves mācību un sniedz atbildes uz visiem jautājumiem, ko kristietība nekad nedarīs. Kristietība nesniedz atbildes uz visiem jautājumiem. Kristietība uzdod tev jautājumus, ar kuriem tev ir jātiek galā. Domāju, ka savā ziņā mēs vienmēr esam tāds interešu klubiņš, jo mēs centrējamies.

Katrā draudzē bieži vien dzīvesvieta šos cilvēkus apvieno, bet arī tas, kāda ir teoloģiskā doma draudzē, kas draudzē tiek sludināts, kāda ir draudzes kalpošanas misija, kas tiek likts centrā.

Tas viss tā vai citādi to diemžēl padara par sava veida interešu klubiņu. Nereti pie baznīcas nepiederīgi ļaudis vai cilvēki, kuriem nav vai ir ļoti virspusēja pieredze ar reliģiju, izturas pret šiem interešu klubiņiem ar neslēptām aizdomām, tāpēc man šķiet, ka nereti mūsu sabiedrība kristiešus diskriminē, kaut vai saucot viņus par tumsoņām vai atpalikušiem, un tas viss rodas no tā, ka cilvēkiem ir ļoti virspusīgi priekšstati un trūkst izpratnes un zināšanu.

Kāds ir tavs pasaules troksnis?

Pasaules troksnis ir tas, kas notiek. Tie ir arī dialogi, kas norisinās manā prātā.

Pasaules troksni veido viss fons, ko saucam par dzīvi, ko mēs dzīvojam, ko mēs strādājam, dažādas atbildības, kas kombinējas tā vai citādi - darbs, ģimene, mācības, nepieciešamība uzturēt mājokli, nopelnīt.

Tas viss ir pasaules troksnis. Jāatzīstas, ka frāzi “pasaules troksnis” es izzagu no viena Jura Cālīša sprediķa pirms vairākiem gadiem. Viņa vēstījums sprediķī bija, ka pasaules troksnī tu vari nesadzirdēt, ka Dievs ar tevi runā.