Islandiešu režisora Hlīnura Paulmasona filmā "Mīlestība, kas paliek" (The Love That Remains / Ástin Sem Eftir Er), kas Rīgas Starptautiskajā kinofestivālā tiks izrādīta 17. un 21. oktobrī, ietverts gads ģimenes dzīvē, kurā vecāki pārvar šķiršanos.

Caur rotaļīgiem un sirsnīgiem mirkļiem filma ataino izgaisušas mīlestības un kopīgu atmiņu rūgteni saldo dabu mainīgajos gadalaikos.

Filmu "Balta, balta diena" un "Dievzeme" režisora jaunāko darbu veido trīs slāņi, trīs pasaules, kas savijas, kļūstot par kārtējo Paulmasona mīlestības vēstuli Islandei.

Viena no tām ir viņa kino dienasgrāmatas, ikdienas fiksējumi, jo viņš nekad nešķiras no kameras, otra ir toņos klusināts, kādas ģimenes emocionālais portrets vecāku šķiršanās laikā, un trešā ir Paulmasona filmām nemainīgi piemītošais, transcendentālais audums, kurā satiekas sapņi un zemapziņa, instinkti, neapjaustas emocijas, folklora, vēsture un spēle.

Paulmasons ilgu laiku bijis pārliecināts, ka filmā būs tikai dieģētiska mūzika – tā, ko klausīsies varoņi.

"Bieži vien, kad saņemu uz kino lentes uzfilmēto materiālu atpakaļ no laboratorijas, no attīstīšanas un skenēšanas, tas ir, bez skaņas, parasti ieslēdzu mūziku un skatos paveikto. Un

brīdī, kad es skatījos uzfilmēto ar mūziku no Harija Hanta albuma Playing piano for Dad fonā, likās, ka mūzikas atmosfēra atbilst filmai. Piezvanīju Harijam, mēs kļuvām par draugiem, un viss attīstījās tā, ka mēs izmantojam šo albumu gandrīz visas filmas garumā.

Īpaši filmai Harijs ierakstīja arī klarnetes partiju, jo “Playing Piano for Dad ir klavieru albums. ​Un tagad es pat nevaru iedomāties filmu bez šīs mūzikas."