Guntars Ceravs pēc izglītības ir inženieris, kas tagad piepucējies pensionāriem, bet līdz ar biedrību "Piestātne" ir aktīvs kultūras dzīves rosinātājs Mērsragā, arī aizrautīgs amatierteātra dalībnieks. 2015. gadā klajā nākusi grāmata par Latviešu leģiona virsnieku Teodoru Kalnāju. Kopš 2022. gada piedalījies Prozas lasījumos un šogad tapusi luga "Vollis", kas ir veltījums izcilajam novadniekam Krišjānim Valdemāram 200. jubilejā. Savulaik Guntars Ceravs, rakstnieces Ingas Žoludes paspārnē, vēlējās pārliecināties var var gada laikā uzrakstīti grāmatu un tā tapa "Traļmeistars", kas ir klasiskā stilā izturēts garstāsts. Tā ir dzīve pie jūras pagājušā gadsimta 50. gados un jaušama gandrīz vai ar fotogrāfisku detaļu ticamību un neizskaistināta.

Ar Guntaru Ceravu sarunājās Liega Piešiņa.

Kas mudināja rakstīt “Traļmeistaru”? Vēlme rakstīt, vēlme runāt par mūsu tautu jūras krastā vai kas cits?

Mums ir tik gara jūras robeža un tik daudz kas ir noticis jūras krastā, jūras ciematos, ap jūru, jūrā, zvejojot, sākot jau no Krišjāņa Valdemāra laikiem.

Jūs viņam saistībā ar divsimtgadi esat arī lugu uzrakstījis.

Rakstot par zvejniekiem Mērsragā, gribot vai negribot nonāc līdz Valdemāram - lai kādos avotos meklētu, vienmēr pavīd Valdemāra vārds.

Tad sapratu, ka viņam šogad ir liela jubileja. Par Valdemāru mums ir tik maz - daiļliteratūras praktiski nekādas, ne lugas, ne filmas. Ir piemiņas vietas, Valdemārpils, ielas, pieminekļi. Vienīgais, ko mans mazdēls par Valdemāru varēja pateikt ir, ka viņš ir jaunlatvietis. Arī manā skolas laikā nepatrāpījās izzinošas lietas par Valdemāru, bet, tagad iedziļinoties, varu piekrist Edmundam Krastiņam, ka viņš ir bijis latviešu diženākais vīrs 19. gadsimtā.

Vai lugu rakstījāt tāpēc, ka pats spēlējat amatieru teātrī?

Jā, jo amatieru teātris ir mana sirdslieta. Savā laikā esmu spēlējis "Rīgas Pantomīmā" pie Roberta Ligera, tad ilgus gadus spēlēju Salaspils teātrī pie Edītes Neimanes. Tagad, aizejot pensijā, turpinu spēlēt vietējos teātrīšos. Patlaban darbojos Pļavmuižas teātrī.

Kā nonācāt pie “Traļmeistara”?

Ideja atnāca pēkšņi. Es sapratu, ka gribu atstāt kaut ko aiz sevis, vismaz to, ko pats esmu piedzīvojis, par ko zinu, kā tas ir bijis, jo dzīve straujiem soļiem iet uz priekšu. Vēsture paliek arvien tālāk un tālāk. Es sapratu, ka

mana bērnība jau ir patāla vēsture, un, ja es to tagad neuzrakstīšu, tad tā arī aizies nebūtībā ar līdz ar mani. Es gribēju šīs atmiņas noformēt literārā veidā un atstāt nākošajām paaudzēm.

Vai pats esat piedzīvojis vienu no epizodēm, kur ziemā taisīja ledu, lai vasarā varētu saglabāt zivis svaigas?

Jā, es atceros tos ledus kalnus, kas atradās Mērsraga ostā un tika apbērti ar lielu kaudzi zāģu skaidu. Vīri vilka ledus klučus ārā no kaudzes un gatavoja, smalcināja, bēra kastēs un ņēma līdzi jūrā.

Ir vēl kādas epizodes, par kurām Jums šķiet, ka šobrīd liekas neticami, ka tas tā ir bijis?

Zivju bagātība, kas bija tajā laikā. Patlaban tādas vairs nav. Tādi traleri - koka korpusa kuģi, ar kuriem bija bīstami ledus apstākļos doties jūrā - tādu vairs nav. Ir dzelzs, metāla korpusi. Arī zvejošanas iemaņas ir mainījušās. Trali praktiski vairs nevelk ar rokām.

Es īstenībā nemaz tik labi nezinu jaunās zvejošanas metodes kā tās, ko esmu redzējis ar savām acīm.

Kāpēc mēs esam zaudējuši šīs tradīcijas, kas saistītas ar zvejniecību? Ja palasām vecākas grāmatas, tad redzam, ka pirmās brīvvalsts laikā kuģu skaits bija neaprakstāms. Šobrīd kuģus, ar ko kādreiz lepojāmies, varam saskaitīt uz divu roku pirkstiem.

Guntars Ceravs: Lēciens no kolektīvās saimniecības uz privāto apsaimniekošanu, kapitālisma sabiedrību, bija pārāk straujš. Cilvēki nesaprata, kas var mainīties. Kapteiņiem, kas brauca uz zvejas traleriem, bija iespēja par savām pajām iegādāties zvejas kuģus. Nebija jau tādu padomdevēju vai ekonomistu, kas varētu izvērtēt situāciju.

Mēs nebijām tālredzīgi.

Kā mēs varējām būt tālredzīgi, ja dzīvojām padomju iekārtā, kur viss ir izdomāts tavā vietā? Tev pašam nebija jādomā. Mums nebija tāda tautsaimnieka kā Krišjānis Valdemārs, kurš varbūt būtu saskatījis iespēju, kā būtu jādara.