24. jūlijā tika pasniegtas ikgadējās Jāņa Baltvilka balvas bērnu un jauniešu literatūrā. Starptautisko balvu šogad saņēma vācu autore Dita Cipfele par grāmatu "Kā ārprāts man izskaidroja pasauli", ko latviskojusi Signe Viška un izdevis apgāds "Liels un mazs". Tā rosina domāt par ļoti daudzām tēmām.

Viena no balvas pasniegšanas tradīcijām ir ārzemju autora ierašanās Latvijā. Tā tika ievērota arī šogad, un Liega Piešiņa balvas pasniegšanas vakarā sarunājās gan ar vācu rakstnieci Ditu Cipfeli, gan tulkotāju Signi Višku. 

Liega Piešiņa: Kā ir ar to pieaugšanas aspektu?

Dita Cipfele" Šī tēma man vienmēr bijusi tuva ne tikai kā rakstniecei, bet arī kā lasītājai. Bet es to drīzāk uzskatu nevis kā tēmu, par kuru apzināti izvēlos rakstīt, bet tas ir stāsts, ko stāstu es, un tā pieaugšana ir vienkārši dabiska daļa no tā. 

Kas šādos stāstos ir galvenais? Jo šeit ir dumpīga meitene, kas grib iet savu ceļu. Mēs drusku ticam šim fantastiskajam kungam… Cik tajā visā ir realitātes, un cik viss ir izdomāts?

Kā rakstniecei man kaut kas jājūt saistībā ar varoņiem. Tas ir gan humors, man varoņiem ir jāpatīk un jānotic – šīs lietas man ir svarīgas kā rakstniecei.

Kura varoņa ādā jūs visbiežāk un visvairāk iejutāties?

Runājot par šo grāmatu, galvenā varone ir Lūsija, jo notikumi risinās no viņas skatupunkta.

Rakstot grāmatu, man pašai ik pa laikam uzpeldēja kaut kādas atmiņas no saviem pusaudža gadiem, tā kā šis noteikti ir tas tēls, ar kuru varu identificēties visvairāk.

Šī grāmata ir domāta pusaudžiem, bet, manuprāt, tā noteikti jāizlasa arī visiem pieaugušajiem, visai ģimenei!

Paldies, ka jūs tā uzskatāt! Es pati grāmatas kategorijās nelieku – bērnu  literatūra, pusaudžu literatūra, pieaugušo literatūra. Man svarīgi, lai grāmata vienkārši ir laba un lai katrs to gribētu paņemt un izlasīt. Tas man ir svarīgākais.

Bet kādam tas tomēr ir jāiestāsta. Piemēram, pieļauju variantu, ka ar tādu grāmatas noformējumu, kā šis, pieaugušie vis nemetīsies to pirkt uzreiz. Jaunieši gan, jo tas ir atšķirīgi, tas ir ārpus rāmja, bet pieaugušie ļoti piedomās. Vai tā nav?

Jā, protams, ka tā var būt un tā arī bieži ir, bet tā tam nevajadzētu būt... Ja pieaugušie dotu iespēju šīm ilustrācijām, arī viņi varētu gūt daudz prieka no šīs grāmatas.

Grāmata kā medijs. Jūsuprāt, grāmata ir veca vai jauna? Jo mēs Latvijā jau trešo gadu atzīmējam Latvijas grāmatas 500. Jubileju un diezgan daudz cenšamies ļaudīm stāstīt par vēsturisko pusi.

Man šis medijs ir pārlaicīgs, man grāmatai nav citu aizvietotāju. Tāda ir mana pārliecība par grāmatu.

Vārdam "ārprāts" bieži vien ir kutelīga pieskaņa. Cik apzināti jūs kā grāmatas nosaukuma autore to izvēlējāties? Vai tādējādi mazliet centāties pievērst uzmanību?

Tas noteikti nebija apzināti. Un man rakstīšanā ir tā, ka patiesībā jau lielākā daļa lietu vienkārši notiek, viss ir procesā. Nav tā, ka tu sēdi un domā – jā, es darīšu to tā un tā. Tas vienkārši notiek. Tas process ir rakstīšanā.

Vai visas lietas var izskaidrot? Un vai visas lietas ir jāizskaidro? Grāmatā jūs cenšaties izskaidrot neizskaidrojamas lietas.

Noteikti negribu kādam kaut ko skaidrot, es drīzāk grāmatas rakstīšanas procesā kaut ko noskaidroju pati sev.

Bet es noteikti negribētu būt cilvēks, kura mērķis ir kādam kaut ko ieskaidrot. Kaut arī tas minēts grāmatas nosaukumā. 

Kā jūs abas satikāties, un vai jūs to uzskatāt par brīnumu?

Signe Viška: Satikāmies pirms trim gadiem Hamburgā, kur tika organizētas tulkotāju meistardarbnīcas – paredzētas tieši tiem, kuri tulko bērnu un jauniešu literatūru no vācu valodas.

Biju viena no tulkotājiem, bet Dita bija viena no autorēm, kas ieradās ar lekciju un lasījumiem. Jau tobrīd zināju, ka tulkošu viņas grāmatu, bet es viņu nekad nebiju satikusi. Tas bija jauks brīdis – satikt savu autoru!

Toreiz vēl tā kā kārtīgi sakautrējos. Uztaisījām dažas bildes kopā. Domāju, tas savā ziņā vienmēr ir brīnums – satikt autoru, kuru tu tulko. Jo tas nav pašsaprotami – satikt autorus, jo ne vienmēr viņi ir tuvu, un ne vienmēr viņi dzīvi…

Vairāk – ierakstā.