No 24. līdz 27. jūlijam Igaunijas pilsētiņā Vīlandē notika tradicionālais un daudzu jo daudzu klausītāju iemīļotais un nepacietīgi gaidītais Vīlandes Tautas mūzikas festivāls. Nu tas izskanējis, un par tā norisi "Klasikas" klausītājiem plašāk stāsta "Odisejas" veidotāja un arī Latvijas Nacionālā kultūras centra Nemateriālā kultūras mantojuma eksperte Gita Lancere.

Anna Marta Burve: Redzēju, ka tu sociālajos medijos biji ierakstījusi, ka Vīlandes festivāls sācies neparasti, un pieredzētais notikums licis galvā iestāties burtiski kosmosam... Kas tas īsti bija par notikumu?

Gita Lancere: Braucu uz šo festivālu jau piekto vai pat sesto reizi, un ko parasti dara festivāla apmeklētājs? Viņš apstaigā lielās skatuves, klausās slavenākās grupas, skatās, kur ir vairāk cilvēku, jo tur droši vien būs interesanti. Bet tad, kad uz festivālu brauc vairāk un biežāk, sāc skatīties, kas tad tur ir vēl tāds. Jo esi dzirdējis gan "Trad.Attac!", gan Mari Kalkunu un Mārju Nūtu, bet kas vēl ir tāds, ko neesi redzējis? Tāpēc šogad vairāk koncentrējos uz pasākumiem, kas man kā ārpusniekam bija mazāk zināmi.

Piemēram, pirmajā dienā, par kuru arī ierakstīju sociālajos tīklos, bija Veljo Tormisa sadziedāšanās. Domāju – kas tas būs? Jo Veljo Tormiss ir komponists, tā nav īsta tautas mūzika, lai gan viņš apdarinājis ļoti daudzas tautasdziesmas, ieskaitot latviešu, līvu un, protams, igauņu. Devos uz Tradicionālās mūzikas centru, kura lielā zāle vēl 15 minūtes pirms koncerta bija slēgta, bet pie tās jau stāvēja milzīgs pūlis ar pacietīgiem cilvēkiem.

Un tad vienā brīdī tos cilvēkus sāka laist iekšā un sadalīt: soprāni – pa labi, alti – pa kreisi, tenori un basi paliek aizmugurē. Kā tu jūties, uz to pusi ej.

Visiem tiek izdalītas lapiņas ar vārdiem – nevis notīm, jo netiek gaidīts, ka esi kordziedātājs. Sadziedāšanos vadīja komponiste un dziedātāja Sēlija Rosa (Celia Rose), kas Igaunijā ir labi pazīstama. Viņa gan apdarinājusi tautas mūziku, gan pati spēlē gan senās, gan tautas mūzikas ansambļos. Un viņa ļoti vienkārši sāka pa balsu grupām publikai mācīt melodijas. Viņa bija paņēmusi Veljo Tormisa dziesmu apdares, kas ir vienkāršas – pamatā ir igauņu rūnu dziesmas. Kad katrai balsu grupai melodija, kas nav sarežģīta, tika iemācīta, viņa sāka likt kopā, un burtiski piecu minūšu laikā uzbūvēja milzīgu kori! Neticami, bet cilvēki bija ļoti gatavi un ļoti atsaucīgi. Skanēja visa zāle – cilvēku trīssimt. Viss skanēja, salikumi bija skaisti, krāšņi, daudzbalsīgi.

Tai brīdī sapratu – jā, tas ir spēks, šie cilvēki tiešām gatavi uz visu, un tās dziesmas ir bezgala garas, tu vienkārši dziedi un dziedi, un tas atkārtojas, un tad burtiski galvā iestājas kaut kāds kosmoss...

Šajā festivālā ļoti būtisks ir arī izglītības aspekts. Piemēram, šoreiz meistarklases sniedza arī mūsu pašu Julgī Stalte, mācot lībiešu tautasdziesmas.

Jā, meistarklases tur ir ļoti populāra lieta: tās apmeklē daudz cilvēku. Bet ir vēl ļoti daudz tieši uz izglītību vērstu notikumu – arī tādi, kur viņi parāda, ko jau ir iemācījušies.

Piemēram, koncertā "Etno Estonia" skatuve bija pilna ar ļoti daudziem muzikantiem, kas kopā glīti spēlēja, jo pirms tam tika rīkotas nometnes: tā pasaulē ir diezgan labi aprobēta sistēma, ka pirms festivāla notiek nometne: cilvēki sanāk, muzicē, un festivālā parāda, ko kopā paveikuši.

Kopumā festivālā bija divi šāda veida koncerti: "vecākiem cilvēkiem" jeb cilvēkiem līdz 25 gadiem, un jauniešiem no 12 līdz 18 gadiem. Festivāls sācis strādāt arī ar mazajiem bērniem.

Vēl bija ļoti jauka telts ar setu instrumentu garmošku – diatonisko akordeonu, kuru varēja gan spēlēt kopā ar meistariem, gan to varēja izmēģināt arī pilnīgs iesācējs. Domāju, ja nākamgad būs tāds pasākums, es arī pamēģināšu! (Smejas.) Tā ka 

izglītības aspekts tur ir ļoti svarīgs, un tieši tāpēc Vīlandes festivāls ir jaunu cilvēku festivāls. Tur ir ļoti, ļoti daudz jaunu cilvēku!

Protams, Vīlandē ir arī Mūzikas akadēmija, kas ir Tartu universitātes struktūrvienība, līdz ar to ļoti daudzi muzikanti, kas šobrīd kļuvuši slaveni un kāpj uz skatuves, ir Vīlandes akadēmijas audzēkņi – viņi ir savējie, un to jaunības garu tur ļoti, ļoti, ļoti jūt.

Vai festivālā, meistarklasēs un koncertos var novērot raksturīgākās tendences un līdzības mūsdienu tautas mūzikā?

To līdzīgo sajūtam tajā līmenī, ka igauņi ļoti gudri un gaumīgi strādā ar savu tautasdziesmu regilaul, sauktu arī par rūnu dziesmu. Tas ir ļoti arhaisks slānis un labi padodas aranžēšanai. Un tad no šie aranžējumi ir visdažādākie: sākot no smagajiem ritmiem, basģitārām, tādu pamatīgu folkroku, turpinot ar elektroniku – baznīcā bija puisis, kurš pašmācības ceļā apguvis mūziku un viņa dīvainajām elektroniskajām variācijām bija savs fanu pulks, un tad ir Mari Kalkuna, kura rada savu mūziku.

Un ir "Trad.Attac!", kas šogad spēlēja savu pēdējo koncertu, tāpēc lielā estrāde bija pārpildīta ar tūkstošiem jauniešu, kas gan lēca pie visām dziesmām, gan dziedāja līdzi, jo tās bija tautasdziesmas.

Tā kā es teiktu, ka drīzāk var redzēt dažādību, ko apvieno tautasdziesma. Un dziesmas cilvēki tiešām zina un var dziedāt līdzi. 

Festivālā uzstājās ne tikai igauņi, bet arī mūziķi no Ukrainas, Ungārijas, Latvijas. Kā viņi iekļāvās šajā festivālā?

Festivāla programmu veido tā

mākslinieciskais vadītājs Tarmo Norma, kurš uzsver, ka viņa princips ir, pirmkārt, mūzika, kas viņam pašam patīk: viņam jābūt pārliecinātam, ka tie būs profesionāli mūziķi. Otrkārt, tai jābūt dažādai mūzikai, jo viņš ir sapratis, ka cilvēki ir ļoti dažādi un viņiem ir dažādas vajadzības. Un treškārt –

festivālam vienmēr ir konkrēta tēma: šogad tā bija Off the Ground, ko varētu tulkot kā "Mazliet virs zemes":

Tarmo skaidroja, ka tas ir gan dejiskais moments, kas cilvēkus paceļ, savā ziņā tas nozīmē arī projām no zemes – te bija dalībnieki no Menas salas Lielbritānijā, ļaudis no Ukrainas, kuri ir projām no savas zemes. Programma bija ļoti, ļoti daudzveidīga. Varbūt šogad bija drusku mazāk skaļu vārdu, bet mēs zinām, kāda ir situācija visapkārt, un arī Igaunijā iestājusies ļoti nopietna taupība. Bet nu – tā īsti to just nevarēja, jo muzikāli bija ļoti smalkas lietas. 

Vairāk – ierakstā.