Tuvojoties Lielās mūzikas balvas pasniegšanas ceremonijai, par nominācijām un nominantiem aicinām izteikties mūzikas cienītājus, koncertu un izrāžu apmeklētājus. Kategorijā "Par izcilu intepretāciju" uz balvu pretendē čellists Kristaps Bergs (Vitolda Lutoslavska Čellkoncerts ar Latvijas Nacionālo simfonisko orķestri un diriģenti Kristīnu Posku), dziedātāja Inna Kločko (titulloma Leoša Janāčeka operā "Jenūfa" Latvijas Nacionālajā operā) un altiste Ilze Kļava (Pētera Vaska Altkoncerts ar Igaunijas kamerorķestri un diriģentu Juhu Kangasu). Par izcilībām mūzikā, interpretācijām un balvas nominantiem - saruna ar ģenētiķi Īzaku Rašalu.

Inga Saksone: Kas ir tas, ko no koncerta uz koncertu Jūs meklējat? Piemēram, klausoties vienu un to pašu, varbūt pat zināmu skaņdarbu.

Īzaks Rašals: Klausoties mūziku, tās bez šaubām ir emocijas. Var gadīties, ka klausies vienu un to pašu skaņdarbu, bet emocijas atšķiras. Tas var būt gan izpildītājs - solists, instrumentālists, gan, kas uz mani parasti ļoti atstāj iespaidu,  ja tā ir simfoniskā mūzika, diriģents.

Man reiz gadījās divas dienas pēc kārtas dzirdēt Brāmsa Otro simfoniju ar dažādiem orķestriem un diriģentiem - Vašingtona un pēc nedēļas, pusotras tepat Rīgā ar Andri Nelsonu. Interpretācija bija tik atšķirīgas.

Ļoti interesanti un iespaidīgi. Pēdējais piemērs ir Tarmo Peltokoski koncerts Rīgā ar Šostakoviča 11. simfoniju "1905. gads". To es vāji atceros no 60. gadiem laikam tāpēc, ka tad tā bija vairāk ilustratīva, par godu tiem notikumiem, kas politiski bija svarīgi. Tagad tā bija pasaules traģēdiju drāma. Un tā ir tikai interpretācija.

Vai Jums ir svarīgi zināt arī kontekstu, kāpēc šī simfonija un kam tā veltīta?

Gan tā, gan tā, kā kuru reizi. Ja jūs neesat profesionālis, dažreiz ir tā, ka mūziku klausāties pirmo reizi, tā baltā lapa… Neapšaubāmi, konteksts tomēr ir svarīgs, un, ja skaņdarbs ir dzirdēts un konteksts ir zināms, tas nevar neatstāt iespaidu. Reiz Pēterburgā nopirku biogrāfisku grāmatu par Doniceti, tajā bija aprakstīta arī traģēdija pēdējos dzīves gados. Kad es Doniceti klausos, tas nevar uz mani neatstāt iespaidu, ja zinu biogrāfiju. Bēthovenu praktiski es vispirms iepazinu no grāmatas. Tas ir radinieks Kārlim Amendam, ar ko Bēthovens draudzējās, kurš uzrakstīja grāmatu. Man to uzdāvināja, kad man bija kādi 14, 15 gadi. Es to izlasīju, un viņš iespaidoja mani kā varonis, kas cīnās. Tikai pēc tam es tā pa īstam iepazinu mūziku.

Kas Jums ir svarīgi, vērojot tieši diriģentus? Vai tā ir viņa šībrīža emocija, ka var sajust arī viņa konteksta pārzināšanu?

Godīgi sakot, ja tā ir nopietna mūzika, bieži klausos ar aizvērtām acīm. Tā interpretācija, es pats to saucu par muzikalitāti, ko kā terminu es nemāku izskaidrot - cik tā atbilst vienotai mūzikas plūsmai; ka tā nav pavirša un virspusēja.

Nesaukšu uzvārdu, bet diriģents, kas mēģināja sevi pierādīt un uzdzina tādu tempu kādā skaņdarbā - absolūti sliktāku izpildījumu, man liekas, es neesmu dzirdējis. Man viens kolēģis teica - paļaujies uz savu intuīciju. Tā arī es paļaujos.

Samērā vēlu sāku klausīties simfonisko mūziku, man jau bija 20 gadu, bet nebija iespējas, neviens mani neveda. Tā vienīgā un galvenā iespēja bija radio. 50. gados bija tā saucamās translācijas, kas visu dienu bija ieslēgtas, un no mūzikas jau tur bija daudz kas. Bet kas mani tajā laikā piesaistīja - tās bija operārijas, jau no pusaudža gadiem. Tad mēs arī varam runāt par interpretācijām. Man galvenais ir emocijas un sava attieksme.

Šī gada nominantos arī opermūzika ir - dziedātāja Inna Kločko par titullomu Leoša Janāčeka operā "Jenūfa".

Operas cenšos neizlaist nevienu. Arī iepriekšējā reizē dzirdēju šo uzvedumu ne mazāk kā trīs reizes.

Tur bija viss - gan tēlojums, gan balsis. Tās ir lomas, kurās solistam jābūt iekšā, viņam tas ir jāpārdzīvo.

Tā nav partija, kuru var vienkārši skaisti nodziedāt. Tur bija viss - gan viens, gan otrs.

Nominantu starpā ir arī Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris ar diriģenti Kristīnu Posku. Vai Jums ir gadījies redzēt arī viņu?

Jā, gan redzēt, gan dzirdēt. Man patīk viņas interpretācijas. Ilgu laiku biju skeptiski noskaņots pret diriģentēm-sievietēm un varu pateikt, kas man bija par traumu. Padomju laikos visur rādīja, ka mums ir arī sievietes diriģentes - Veronika Dudarova, iespējams, dzelzs lēdija. Man tās interpretācijas likās nemuzikālas, bet tagad esmu dzirdējis vairākas tādas interpretācijas, kuras es pieņemu un kuras man patīk, ar attiecīgām emocijām.

Kas vēl man patīk interpretācijā - vieta, kur tu sēdi zālē. Citiem patīk balkons, citiem partnera aizmugure… Man patīk 5. rinda, jau no studenta gadiem tur sēžu. Es varu atsevišķi sadzirdēt, piemēram, mums alti ir pa labi… Dažreiz notiek saspēle. Ja tu sēdi tālāk, tā nāk kā viena skaņas plūsma, kaut dažādas grupas saspēlējas. Alti kaut ko nospēlē, vijoles viņiem atbild, un tad es to dzirdu kā sarunu.

"Trubadūru" esmu dzirdējis vairāk nekā simts reizes, vismaz. Es biju mīmists, un "Trubadūrs" ir tā izrāde, kurā esmu piedalījies, Rīgā vairāk nekā simts reižu, nerunājot par to, ka man tā pāris reizes ir trāpījusies arī Itālijā, arī Zalcburgā, tur ir ļoti plaša skatuve.

2. cēliena 1. aina, klosterī, grāfs Luna, viņam arī kareivji līdzi. Un viņi ir sadalījušies divās grupās un dzied klusāk, klusāk. Tur viņi bija pa skatuvi - viena grupa pa labi, otra pa kreisi, un viņi it kā viens otram dzied klusāk, klusāk. Tas bija tāds superīgs efekts - ļoti iedvesmoja. Tāpēc man patīk sēdēt ne pārāk tālu. Pārējos instrumentus kopā - man galvā ir sintezators, katru grupu varu sadzirdēt arī tām nesaplūstot.

Jā, sēžot tuvāk, var sēdēt kā iekšā orķestrī. Tātad Jūs var pavisam droši aicināt uz operām. Kura mūzika, ja parādīsies afišā, būs tā, kuru Jūs pavisam noteikti gribēsiet dzirdēt?

Es esmu biologs, un par biologiem ir tāds termins “visēdājs” - ēd gan gaļu, gan zāli (smiekli). Man patīk ļoti dažāda mūzika. Man patīk tas, ko daži mūziķi, kritiķi saka - skaidrs, tur romantiskais periods, klasika. Man patīk mūsdienu mūzika, bet man patīk arī tāda vienkārša, melodiska. Dažreiz ar skepsi saka - melodiska, melodiska. Man ļoti patīk. Daudzi mūsu komponisti un dziesminieki, sākot ar Raimondu Paulu, Imantu Kalniņu, kuriem varbūt ir ne vienkāršas, bet tomēr melodijas, kas izsaka daudz vairāk, nekā tur pa virsu skan. Tāpat, kā man patīk cirks ar savu vieglumu un žanru daudzveidību, un man patīk arī nopietnas izrādes. Patērētājs esmu diezgan liels. Aizvakar klausījos "Fausta" atjaunojuma pirmizrādi, vakar biju uz Jauno Rīgas teātri, sestdien klausāmies Mālera Piekto simfoniju, tad vēl Mocarta Rekviēms. Man patīk dažāda mūzika.

Ja Jūs man prasītu, vai es mājās daudz klausos mūziku, es teiktu, ka nē, kaut man ir ieraksti, tagad Youtube jau visu ko var klausīties, bet principā nē. Man patīk būt klāt tur, kur viņa dzimst.