Visu šo nedēļu un arī nākamās nedēļas sākumā "Rīta regtaima" sarunā gatavosimies "Lielās mūzikas balvas" pasniegšanas vakaram. Šoreiz par nomināciju "Gada jaunais mūziķis", kam izvirzīts trombonists Vadims Dmitrijevs un divas dziedātājas – Katrīna Paula Felsberga un Ieva Sumeja.

Savās domās dalās mūzikas teātra dramaturgs un kurators Evarts Melnalksnis.

Inga Saksone: Ko režisori un varbūt arī klausītāji gaida no jauna mākslinieka?

Evarts Melnalksnis: Es domāju, tas ir tāds sarežģīts jautājums un uzdevums jaunam cilvēkam. Man šķiet, to var salīdzināt ar špagatu – ar vienu kāju šim jaunajam māksliniekam ir jābalstās un arī jāpierāda, ka viņš vai viņa pārvalda tehniku, skola ir izieta, viss ir apgūts, viss ir "uz elpiņas", viss ir pareizajā vietā. Zina, kā pārslēgt reģistrus un visus tos knifus. Ir pareizas izrunas un, un, un, un, un... Tas ir tas, ko mēs sagaidām, lai vispār kā profesionāli varētu viņu novērtēt un atzīt. No otras puses, manuprāt, mēs sagaidām, ka tā būs inovācija, tas būs kaut kas pilnīgi nezināms, vēl jauns, svaigs, ar enerģiju, arī ambīciju pierādīt sevi. Tas līdzsvars to iegūt ir ļoti sarežģīts. Es arī domāju, ka 

bieži vien inovācija var nākt tikai no cilvēkiem, kas jau ir ieguvuši lielu pieredzi, kas jau zina, pārzina klasisko lauku un tad var doties tālāk uz priekšu – lūkoties, kas varbūt vēl nav pamanīts, ko varētu izcelt no nezināmā vai zināmā, paskatīties uz to no jauna skatpunkta.

Un jaunam cilvēkam varbūt vēl nav tik daudz pieredzes, ar ko dalīties, tāpēc es to saucu par savā ziņā špagatu.

Cik svarīgi jaunajiem ir satikt pieredzējušus un tādus, kas viņiem vēl palīdz tajā starta punktā?

Ārkārtīgi svarīgi. Satikt ne vien sev pareizos skolotājus, bet arī domātājus, ar kuriem var norisināties sarunu pāri paaudzēm, pāri laikiem. Caur grāmatām, caur ierakstiem. Atrast tos savus domubiedrus pasaulē – gan šajā laikā, gan arī vēl aiz daudzām paaudzēm, iespējams. Un vienlaicīgi – tiem, kas nodarbojas ar skološanu, ar izglītošanu, ir jāsaprot, cik nozīmīgs un arī bīstams ir arī darbs, ko viņi dara. Jo viņi var iedot pamatus un vienlaicīgi var arī iegrožot un ielikt rāmī, no kura ir grūti tikt laukā. Un mēs taču zinām, cik daudziem ir palikušas traumas no mācīšanās procesa, kuras tad vajag izstrādāt gada laikā.

Nereti startam ir raksturīgi daudz ceļu un ceļa meklējumi, un šie trīs nominanti kategorijā "Jaunais mūziķis" šobrīd savu ceļu ir atraduši – tā ir dziedātāja Ieva Sumeja, kas specializējas senajā mūzikā, trombonists Vadims Dmitrijevs, kas specializējas džeza mūzikā, un dziedātāja Katrīna Paula Felsberga, kas ir mēģinājusi darboties dažādos žanros. 

Man šķiet interesanti, ka šie trīs jaunie mākslinieki pārstāv katrs savu tādu, varbūt no tādas pamatplūsmas atšķirīgu mākslas ceļu, jo, es teiktu, senā mūzika – tas ir kaut kas, kas nu jau Latvijā ir ieguvis savu stingru vietu, bet varbūt ir mazākai auditorijai pazīstams, bet arvien vairāk tiek iemīlēts, un tas ir skaisti. Mani, protams, ļoti valdzina senās mūzikas skanējums – gan uz šiem vēsturiskajiem instrumentiem, mani ļoti valdzina senās mūzikas dziedātāji ar to, kā viņi veido skaņu, kāda brīvība tajā ir, kas varbūt reizēm atšķiras no tādiem lieliem opervokāliem, kur var just, ka varbūt ir kaut kas par daudz uz tās balss uzkrauts. Un senajā mūzikā, man liekas, tas ir tāda profesionalitāte, akadēmiska izglītība un vienlaikus vieglums. 

Džezs, līdzīgi senajai mūzikai – uz brīdi, vismaz manā bērnībā, jaunībā likās, ka nav īsti tā džeza scēna tik dzīvelīga. Saulkrastu džeza vasaras nometne ir tā kaltuve, kurā tika izkalti manas paaudzes daudzie džeza mākslinieki, kurus es tik ļoti, ļoti cienu un mīlu. Un man prieks, ka šī džeza mūzika ieņem aizvien nozīmīgāku lomu mūsu kultūras ainā, mūsu mūzikas ainā. Un prieks, ka arī no džeza jomas ir jaunais mākslinieks nominēts.

Un, visbeidzot, par Katrīnu Paulu Felsbergu – jāsaka, ka, protams, viņa dzied arī Mocartu un tādu repertuāram raksturīgāku materiālu, bet es biju klātesošs viņas koncertā Biedrības namā, kurā viņa daudz dziedāja 20. gadsimta avangarda mūziku – tādu, kas varbūt iet ārpus klasiskiem, akadēmiskiem 19. gadsimta rāmjiem. Tas bija ļoti, ļoti aizraujoši un interesanti.

Es gribētu citēt viena autora, komponista un režisora Hainera Gēbelsa tekstu, kas man pēdējos gados ir ļoti, ļoti nozīmīgs, ko es pats arī esmu iztulkojis no vācu valodas latviešu valodā un kas ir pieejams Skatuves mākslas tekstu tulkojumu antoloģijā. Šo tekstu sauc "Pētniecība vai arods". Hainers Gēbelss šajā tekstā par skatuves mākslas izglītības nākotni raksta: "Tas, lai absolventiem uzreiz būtu pieejams atbilstošs darbs teātros un opernamos, ir svarīgs mērķis. Bet ir bezatbildīgi viņus vienlaikus nesagatavot citai, iespējams, nedrošākai un daudz sarežģītākai nākotnei. Un ar katru absolventu paaudzi mums draud briesmas leģitimēt un nostiprināt tādu māksliniecisko disciplīnu izpratni, kādu reprezentē institūcijas. Tā vietā mums vajadzētu izglītot atjautīgus jaunos māksliniekus, kuri būtu spējīgi attīstīt paši savu estētiku. Mēs kā pasniedzēji nedrīkstam izlikties, ka zinām, kāda šī estētika būs. Mēs to nezinām. Skatuves mākslas nākotne ir, es ceru, neparedzama. Un, lai sagatavotu studentus šai sarežģītajai īstenībai, mums ir jāpiesaista viņi savai radošajai pētniecībai, kā arī jāveido apstākļi, lai viņi eksperimentētu paši."

Es priecātos, ja tādu balvu jaunajam māksliniekam varētu dot ne tikai tad, kad jaunais mākslinieks ir jauns, bet visu dzīvi, proti, lai mūsu sabiedrība būtu tāda, ka mēs jebkurā dzīves posmā varam meklēt jaunas nodarbes, varbūt jaunas izpausmes mūzikā, varbūt pāriet no viena žanra uz citu, no viena instrumenta uz citu, lai cik tas neiedomājami mums būtu akadēmiskajā mūzikā.

Bet, lai mūsu sabiedrība būtu atvērta tam, ka pārmaiņas un katra cilvēka dzīvē maiņas un jaunas attiecības, jauni salikumi ir iespējami, un jauna izmēģināšana, un ka mēs varētu ikvienam cilvēkam dot balvu par to, ka viņiem ir izdevies paveikt kaut ko jaunu, kaut ko no tā cilvēka negaidītu, un ka mēs atcerēsimies tos, kas to balvu nedabūn – tie jaunie, kas ir mēģinājuši, kur nav izdevies un kur varbūt izdosies tikai pēc desmit gadiem vai pēc divdesmit gadiem. Un varbūt būs jāpārvar daudz šķēršļu un jāpaliek pie savas pārliecības, kā tas cilvēks vēlas radīt mākslu. Un ir varbūt jānomainās sabiedrībai, lai tā saprastu, uztvertu, pieņemtu šo mākslu. Ir daudz piemēru ar māksliniekiem, kuri savu nozīmi, savu svarīgumu, savu atzīšanu ir ieguvuši vēlākā dzīves posmā vai pavisam vecumdienās. Pirmā, kas man ienāk prātā, protams, ir ģeniālā 20. gadsimta māksliniece Luīze Buržuā, kuru, šķiet, atzina tikai astoņdesmit gadu vecumā, kura visu dzīvi bija veidojusi šīs ģeniālās skulptūras. Gan jau es iedomātos vēl citus māksliniekus un mūziķus. Mūndogu, varbūt vēl kādu, kuri ir ieguvuši savu atzīšanu vēlā posmā.

Es novēlētu, lai jaunie mākslinieki neapstātos tad, kad viņi saņems šo balvu vai šo nomināciju! Lai viņi zina, ka šī nav pēdējā stacija, šī ir pirmā stacija, meklējumi var turpināties visas dzīves laikā – pagriezieni, satikšanās. Lai iedvesma – turpināt bagātināties un bagātināt citus, un meklēt jaunus ceļus, un atrast jaunus ceļus – lai tas turpinās!